"...liberālisma sērgas neskartajos laikos tādu nebūtu bijis vēl vairāk un neplosījušies vēl trakāk."

Lūk, šis ir meli un totāla dezinformācija.
Tā apgalvoju, jo šajos "liberālisma sērgas neskartajos laikos" gan pats uzaugu, gan mācījos skolā, gan audzināju bērnus.

"Tajos laikos" bija pilnīgi neiedomājami pat tādi "sīkumi", ka bērni, pusaudži un jaunieši sabiedriskajā transportā zibenīgi ieņem sēdvietas un neliekas ne zinis, ka pavisam veciem cilvēkiem jāstāv kājās. Nemaz nerunājot par tādu mūsdienu normalitāti, ka skolnieki ne tikai neņem galvā, bet var arī izpausties jebkādās rupjībās pret skolotājiem, kuriem atņemtas jebkādas tiesības, jo taču bērniem ir visas tiesības!

Masveida vardarbība skolās, par ko nemitīgi raksta un runā "eksperti", kuri "nesaprot", kā pret to cīnīties, un kādēļ arvien mazāk ir jaunu cilvēku, kuri grib strādāt par skolotājiem, ir vairāk nekā skaidrs pierādījums, ka liberālisms degradē sabiedrību.

Neapšaubāmi, arī tajos laikos bija vecāki, kuri bērnus praktiski neaudzināja. Bet tā tajā laikā neskaitījās atbalstāma normalitāte, kā tas tiek mūsdienās uzspiests sabiedrībai, ka bērnu tiesības ir viss, bet vecāku un skolotāju tiesības audzināt bērnus ar tādām metodēm, kādas tie uzskata par labām (te es, protams, neiekļauju nežēlīgu vardarbību) ir nekas.

Kategoriski (no savas gan man neskaitāmu radu un paziņu dzīves piemēriem) uzskatu, ka bez stingrības (gan verbāli gan fiziski) bērnus par kārtīgiem, adekvātiem cilvēkiem izaudzināt praktiski nav iespējams.