Esmu īsts postmodernās sabiedrības auglis. Mana nenoteiktība ir tik nenoteikta, ka tās nenoteicamība vairs nav nosakāma.
Diemžēl tas nepalīdz mīlēt. Mīlēt kaut ko kas ir līdzīgs tev pašam ir tas pats, kas censties padzerties no savām siekalām. To var darīt, taču tas neremdē slāpes.
Starp citu. Pēdējā laikā, tobiš, šodien, esmu sācis izjust kaut kādu perversu baudu no paģirām. Grēcīgā miesa protams cieš, taču gars lidinās ceturtajā astrālī. Tāpēc arī rakstu šo ekskrementu.
Vēl kas. Likt ''protams'' komatos un likt komatu pēc ''tobiš'' kā to prasītu gramatikas likumi ir neloģiski. Tur nav ne mazākā vajadzība pec komatiem, jo nav sadalījums fonētiskajā intonācijā. Tāpēc to vairs nedarīšu. Screw visādus dročītājus endzelīnus.
Viss iepriekšējais gan nav vairs patiesība, jo to rakstīju pirms dažām stundām un tad man nebija interenta.
Patiesība slēpjas apstāklī, ka Dziesmu Svētku noslēguma koncerts bija viens no psihodēliskākajiem tripiem manā mūžā un Valts Pūce rox. Vēl jo patīkamāk ir tas, ka es tajā atrados darba laikā, jo seboju. Nu jau gan esmu atpakaļ savā akvārijā. Nezinu vai kāds pamanīja un kādas būs vai nebūs sekas, taču tās būs pareizas.