free hugs?
man šķiet, ka manī nav dzirkstelītes. ka neesmu ne ar ko īpaša vai tamlīdzīgi.
es gribu, lai kāds man pienāk klāt un sirsnīgi uzsmaida. nu tāpat vien taču var, ne?
tas patiešām vairotu manī prieku, jo savādāk brīžiem šķiet, ka es tikai eksistēju un daru savus pienākumus

esmu sev apsolījusi vairs neko nesākt pirmajai. cik vien reizes atceros, tas tāpat beidzas ar rūgtumu sirdī. un nav jau runa tikai par sirdslietām

vairāk kā pirms mēneša nonācu pie secinājuma, ka es cilvēkus pārāk labi saprotu. tieši tā - pārāk. man izdodas izdomāt simtiem iemelsu, kāpēc otrs ir rīkojies tā vai savādāk, protu atrast attaisnojumus. bet man liekas, ka mani saprot reti kurš. vislabāk jau es pati, bet cik tad ilgi es izturēšu kratīt sirdi virtuālai dienasgrāmatai? es jau nesaku ka slikti, bet sāku justies arvien savādāk.
un vēl atceros, cik briesmīgi es jutos, kad nonācu slimnīcā, un man bija tik daudz un tik labi draugi, ka neskaitot ģimeni, pie manis atnāca ciemos 2 cilvēki. kā no manis var prasīt, lai uzticos, ja cilvēki viens pēc otra mani piekāš?