šodien bija mana pseido iekšējā drāma = nekad vairs neredzēšu viņu. Viņam brauc draugi no Maskavas ar autobusu (kāda maza detaļa, bet man lika iedomāties, vai tik tas autobuss nebrauc cauri Rīgai) un tas nozīmē, ka viņš ir prom uz nedēļu. Un es vairs neiešu uz to ēku.

Un, otru vīrieti nesauc Mario, bet sauc Antonio. Netipiski, bet viņš nerunā nemaz angliski. Jocīgi. Es viņam šodien pateicu, ka tas liekas dīvaini, ka viņš ar mani visu laiku sveicinās, kaut kāda small talk nemitīgi, bet es pat nezinu viņa vārdu. Protams, un tad es piemetināju, ka vispār nerunāju vāciski un lai viņš necenšas, man ir neērti. Tas viss ir vienkāŗsi dīvaini, bet smeldzīgi ar reizē. Kā kaut kas, kurš nenotika.

Maģistrs neiet nekādā jēgā, bet iet jēgā zupas vārīšana pa ilgiem laikiem, somas kārtošana, pēdējo esenšl mantu iepirkšana pirms brauciena, outdoor skills atkārtošana un tā.