Smwhere away
Tavernello, otru labo vīnu sauc Tavernello, hah. Šodien no rīta atverot acis, virtuvē bija daudz tetrapaku. Nesaprotu, kā es spēju to visu panest. Pa logu es vienmēr redzu vienu lielu, skaistu egli. Pohainos, vēlos rītos man ir 3 draudzenes, kas vienmēr (nu gandrīz) lūr uz mani - krauklene no egles, tad pielaižas kaut kas, ko angliski sauc magpie, tā vārna ar 3 krāsām spalvās, un ir arī zīle, kas tup uz mana balkona margām ik pa laikam. Šodien šajā pilsētā līst, un viss mežs pretī mājai jau ir zaļš. Un man nerakstās tas, ko vajag, lai rakstītos. Tas man atgādināja stāstu, ka esot bijusi kāda sieviete, kas, aizigājusi pie psihoterapeites ar šo problēmu, resp.,ka jau 2-3 gadus nevar pabeigt uzrakstīt skolā diplomdarbu. Viņai esot ieteikts sevi sākt mīlēt. Viņa nospļāvusies un pateikusi, ka psihoterapeite neko nejēdz. Pēc gada tomēr atnākusi atkal, nekur tālāk nav tikusi un sākusi ar sevi strādāt, lai spētu pabeigt to kaut ko. Es sevi mīlu, tikai esmu slinnnnnnnnnnnnnnnnnka