tad nu tā.. beidzot ir brīsniņš uzrakstīt kādu vārdu par jauko 5dienu.
sākās viss ar to, ka vēl plkst. 14:00 nebiju pārliecināta, vai došos, jo gribēšana bija milzīga, taču ar to vien nepietika (vajadzēja kādu līdzbraucēju, lai cauru nakti būtu ko darīt!) Tā kā dažs labs man pēdējā brīdī atteica, pierunāju māsu (super)S ar draugu K mani pavadīt :> /ak, es!/ sešos jau braucām busā un galveno Latvijas pilsētu. tur bijām astoņos, mudīgi aizstaigājām līdz Mākslas darbinieku namam, jo visa sākums bija nolikts 20:00. ieejot dabūju dzelteno ripulīti ar sazīmētajiem ķēmiņiem virsū. neko par laimi nenokavējām. cilvēku bija pietiekoši, lai izlauztos pirmajās rindās. ļoti laicīgi (jo beigas bija tuvu - 23:00) sāka spēlēt Tumors - divas ģitāres, bezbungu. pirmo reizi 'sadzirdēju' viņus, jo 'neviens negrib būt vecs, neviens negrib būt vecs..' atmiņā uzglabājās jau iepriekš manītie zebrādas svārki un sarkanās neaizsietās kedas. Tumors visu izdarīja ļoti fiksi - 3 dziesmas un attā. tad bija kārta Dun dun. arī šos māksliniekus pirms tam nebiju dzirdējusi, tikai dzirdējusi par viņiem. atsita mazliet Jaialai (pozitīvi). Dun dun ilguma ziņā pārspēja Tumōru un krietni. (super)S šo divu mākslinieku uzstāšanās laikā saglabāja savu pozīciju blakus, bet pēcāk nolavījās maliņā ar K, lai galvenos viesus vērotu no bijīga attāluma. es nebīstījos un ieņēmu vietu pašā centrā - priekšā. atmaksājās, jo pats Aldis-Klāvs stāvēja man pretim. Židrūns uzsāka enerģiski un tā līdz pat beigām. jutos vairāk kā apmierināta - tas dzīvīgums, atdeve, pašu prieks par to, ko dara.., mikrofona virtuozā mētāšana, dziedāšana uz bungām, uz krēsla, skatītāju pūlī... lūk, labs piemērs! koncertā ir jābūt klāt, to nevar aprakstīt (var mēģināt, bet neizdosies. man vismaz ;D)
kad nu viņu darbiņš bija padarīts un cil'ēki jau pazuda naksnīgajās Vecrīgas ielās, iešāvās man prātā doma uz iegūtā albuma (Nr.060 man) iegūt visu mākslinieku autogrāfus. pagaidījām brīdi, divus, tad jau arī smaidošs no beksteidža iznāca buņģieris un devās pretī saviem draugiem (mana interpretācija par šito, kam gan citam tik plaši smaidītu!). es viņu pusceļā pārķēru un viņš laipni parakstījās. turpat pie skatuves gaidīju arī pārējos 'varoņus'. buņģieris aizdevās atpakaļ kulisēs, taču pēc brītiņa atgriezās un aicināja mani līdzi. tā nu nokļuvu tur, kur notiek dzīve 'aiz mūzikas'. paliela telpa, pilna ar visādiem cilvēkiem un neviens tevi gandrīz nepamana, katrs aizņemts ar sevi. ātri ar acīm sameklēju visus man vajadzīgos un ievācu parakstus! Aldis-Klāvs (laikam jau Klāvs.. hmm) bij' aizņemts ar savām lietām, tāpēc man atkal izpalīdzēja buņģieris un uzsauca, lai Aldis-Klāvs sniedz jaunietei autogrāfu. :> pateicos un lavījos prom. pa ceļam apturēja kāds puisietis un palūdza aiņemties pildspalvu, lai palūgtu parakstu židrūnietim uz miesas ;D atgriežoties pie savējiem, viņiem nācās uzklausīt manu sajūsmu par tikko notikušo (nabaga viņi). lēnām devāmies uz izeju, jo kur gan mums steigties - jauniem, neprecētiem, vēl visa nakts priekšā tomēr!! Izejot Rīgas aukstajās ielās, pie durvīm sapulcējušies židrūni un aplītī pīpo. uzmetu acis un buņģieris smaida. pasmaidu pretim. (super)S sacīja, ka viņš esot teicis Priekā. es jau nu, protams, to nedzirdēju.. ejot uz kinō pusi mums pazib garām ģirts no S.I.L.S. un Lauris no Soundarcade. ko tik Rīgā nesastapsi!?
ātrā gaitā ierodamies kinō un izlemjam pavadīt vismaz daļu nakts skatoties Muļķu laimi - vismaz aizmigt nevarēja un saulainas bildītes, kas mijās ar paredzamiem spraigiem piedzīvojumiem. plkst. 2, ēst gribas. labi, ka turpat ir čili pica. kad tas ir darīts, jādodas kur citur, jo pulkstens tik 3 vai 3:30. piemetamies double coffee, kur gulšņājot sagaidu sešus, lai pamazām dotos uz autoostas pusi un brauktu mājās gulēt.. mm