The Big Four
Lielais četrinieks - tā dalībnieku nosaukumi atskan bieži, it īpaši dažādos semināros par uzņēmējdarbību, kur vienkāršas lietas izskaidro ekstrasarežģītos veidos, bet man nekad nav bijis skaidrs, kāpēc rodas nepieciešamība pēc šādām organizācijām. Audits? Apskatījos PwC rakstu par Latviju. Visu neizlasīju, bet 94.lpp uzgāju, ka Latvijā viņi pat piedalās likumu izstrādē finanšu jomā. Taču kas tieši no viņu puses tika darīts, nav teikts. Būtu jocīgi, ja viņiem būtu bijusi teikšana pie "ciparu" noteikšanas.

Nonācu līdz šādam pieņēmumam: viņi sniedz ieteikumus gadījumos, kad pašam domāt ir slinkums. Piemēram IT jomā: datoriķi visu saprot no datoriem, bet nevar uzrakstīt dokumentus ar skaidrojumiem, plāniem, stratēģijām, politiku un atskaitēm par to, kādus iekārtas un programmas ir salikuši, un kāpēc ir vajadzīgs, piemēram, antivīruss, VPN, un tieši tāds modelis, kāds ir, un tml. Tas ir, šie privātie superauditori aizpilda tās spraugas, ko atstāj organizācijas savā birokrātijā tajās jomās, kur birokrātija ir garlaicīga un prasa vairāk laika un darga nekā pati joma. Ja par šādas birokrātijas apmēriem pasaulē spriest pēc PwC peļņas, tad 2006. gadā - 22 miljardi dolāru.

Visvairāk man nepatīk tas, ka valsts uztic informāciju par savu darbību globālajām privātajām kompānijām. Par iespējamām sekām spriest nevaru, kamēr neesmu redzējis, kāda tieši informācija tiek sniegta no iestādes. Tiesa gan, tas nav svarīgi, ja iestādē ir skaidri noteikts, kādu informāciju nedrīkst izpaust trešajām personām.