Ziemassvētki

Beidzas šis gads. Beidzas arī manas studijas - esmu kļuvis par juristu, bakalauru. Nemācīšos vairs. Vismaz šajā profesijā. Cik dīvaini, iestājos juristos, lai noskaidrotu, kāda ir tiesiskā kārtība, bet pavadu četrus ar pus studiju gadus tikai, lai nonāktu pie secinājuma, ka tādas nav un nevar būt, un likums pastāv vienīgi tamdēļ, lai radītu sajūtu, ka tāda ir. Izlaidumu nesvinēju, ja neskaitīt nelielas svinības mammas darbā, bet tās bija vairāk par godu Ziemassvētkiem - noskaņa cita. Citi gan Ziemassvētkos pat paspēj kāzas nosvinēt.

Pirmo reizi mūžā biju kāzās. Tik ļoti skaisti un interesanti. Arī aizdomājos par to, kā gribētos, lai kādreiz būtu man, bet neko labāku man neizdevās izdomāt. Jaunlaulātos apsveica ar dziesmām ģitāru pavadījumā gan baznīcā, gan mielastu zālē. Bija daudz cilvēku no visām pasaules malām, kas radīja šim notikumam planētas mēroga svarīguma sajūtu. Uz to brīdi bija arī uzsnidzis, tā kā baltās krāsas netrūka. Ārā bija auksts, bet baznīcā silti. Vēlāk mielastu zālē jaunlaulātie rādīja bilžu prezentāciju par saviem piedzīvojumiem kopš iepazīšanās brīža līdz pat kāzu dienai. Bija arī lieliski uzklāts galds - apbērts ar gardumiem tik ļoti, ka pat sadusmojos uz sevi par to, ka esmu pieradinājis sevi ēst maz. Dejas un spēles, jauni paziņas, tādos brīzos liekas, ka ne tikai jaunlaulātajiem sākas jaunā dzīve, bet savā veidā gandrīz katram klātesošajam.

Nākamajā rītā uzreiz uz darbu. Biju tā noguris, ka pat izdevās pagulēt autobusā. Darbā kolēģiem svinības - tātad ziedi, tortes - tas viss man patīk. Dienas laikā nejauši ieguvu jaunu paziņu ārzemnieci - vienkārši parādīju ceļu, kā tikt līdz Kronvalda parkam. Viņa kopā ar ģimeni plānoja vakarā iet uz restorānu un laipni aicināja mani piebiedroties. Pirmo reizi mūžā biju Vincentā. Tagad es saprotu, ko nozīmē teiciens: "Par to, cik labs restorāns, var spriest pēc tā, cik liela maltīte tiek pasniegta". Tobrīd likās, ka uz dažām stundām biju nokļuvis ārzemēs. Tiesa gan, šī ārzemju sajūta man nebija nepieciešama, jo nav nekādu lielu problēmu, kas varētu likt man gribēt aizmirsties.

Kaut gan, varbūt arī ir, bet vislabāk aizmirsties palīdz ģitāras. It īpaši tā, ko man brālis un viņa meitene Ziemassvētkos uzdāvināja. Western. Tādu biju gribējis un taisni cerēju, ka dabūšu kā dāvanu. Man patīk saņemt dāvanas, tāpēc nekad neko pats sev cenšos nepirkt. Nesen saskāros arī ar melnkoka (ebony) ģitāru - tās skaņai piemīt tik savāda burvība, kas liek domāt par vēju un sapņu zemēm.