Ja es būtu eposa "Lāčplēsis" autors...


Lāčplēsis ir latviešu tautas varonis, kas mūsu ēras otrā gadu tūkstoša sākumā Latvijas teritorija ir izglābis latviešus no bojāejas. Tajā laikā Latvijas mežos, kas bija vienīgais ogu un sēņu avots, no austrumiem bija ienākuši lāči, kuri ar savu klātbūtni un mežonīgi rijīgo raksturu ne tikai apdraudēja ogotāju un sēņotāju dzīves, bet arī ražu. Tā kā latvieši bija tauta, kas prata dzīvot harmonijā ar dabu, viņu ēdiens pārsvarā bija augi un sēnes. Kad lāči iztukšoja ogu un sēņu krājumus mežos, Latvijā sākās bada gadi. Nāves bailēs ciltis sāka karot savā stārpā, kā arī apgūt lopkopību.

Tad parādījās varonis, kas bija pamats cerībai latviešu tautas harmonijas ar dabu atjaunošanai. Šis varonis bija Lāčplēsis. Viņš apstaigāja Latvijas mežus, plikām rokām apkarodams lāčus, tādējādi novēršot to radītos draudus.

Visu izbojāja Kangars, veiksmīgs uzņēmējs no muitnieku ģimenes, kurš staigāja pa pēdām Lācplēsim, savākdams nogalināto lāču ādas un rīkodams to eksportu uz rietumiem. Rietumos, Vācijā kopā ar lāčādu improtu pienāca ziņa par lāču malu medniecību. Tā kā vācieši ļoti mīl alus dzērienu, alus bārus un tātad arī lāčus (domājams, ka vārdi "bier" un "bar" ir izcēlušies no vārda "bär", ņemot vērā piedzērušos cilvēka uzvedības raksturu), viņi sadarbībā ar Katoļu baznīcu nolēma pārvilkt krustu lāču slaktiņam, organizējot Krusta karus - karagājienu pret latviešiem ar nolūku izglābt apdraudēto lāču populāciju.

Kad kurstnešu armijas ieradās Latvijas teritorijā, uz to brīdi lāču populācija bija samazināta līdz vienīgi dažiem indivīdiem. Lai latvieši tos nevarētu nogalināt, katoļu baznīca un vācu krustenši pārpirkta latviešiem piederošas zemes par salīdzinoši lielām cenām - desmit bronzas zvaniņi par hektāru meža. (Piezīme. Vēsturnieki šobrīd cenšas noskaidrot, kāpēc līdzīga situācija ir bijusi dažus gadsimtus vēlāk arī Amerikā, kur Eiropas ieceļotāji no vietējiem aborigēniem ir pirkuši inku un maiju civilizācijas zeltu par bronza zvaniņiem). Kopā ar nekustamā īpašuma darījumiem tika piedāvāts arī labi apmaksāts darbs celtniecībā un lauksaimniecībā, kā arī apkalpošanas nozarē. Latvieši uzcēla Rīgu un daudzas citas pilsētas, kurās pēc tam apkalpoja daudz kungu.

Tomēr, kaut arī Katoļu baznīca, korporācijas "Ordeņi, medaļas un monētas" franšīze "Livonijas ordenis", kā arī citi ārzemju investori bija pārpirkuši gandrīz visas zemes Latvijas teritorijā, viņiem nebija izdevies glābt lāču populāciju. Kangars, lai glābtu savu ādu no lāčādu tirdzniecības uzņēmuma kreditoru prasījumiem, pats bija sagūstījis pēdējos Latvijas lāčus, krustnešiem sniedzot viltus informāciju, sacīdams, ka Lāčplēsis ir tas, kas līdz galam iznīcināja izmirstošo sugu.

Lācplēsis tika meklēts un atrasts Daugavas krastā, kur pret viņu tika uzsākta karadarbība, kas beidzās, pēkšņi paceļoties ūdens līmenim upē. Divi simti "Livonijas ordeņa" apsardzes darbinieki šajos plūdos ir gājuši bojā, viens pazuda bez vēsts. Pazudušais apsargs ir divdesmit gadus jauna sieviete ar koda vārdu "Melnais bruņinieks". Lāčplēsis tika uzskatīts par mirušu, jo salauztā stāvoklī tika atrastas viņa austiņas, kuras saskaņā ar tautas ticējumiem bija Lāčplēša spēka avots. Ne Melnā bruņinieka, nedz arī Lāčplēša ķermenis tā arī netika atrasti. Lāčplēša austiņas, kuru dēļ varoni sauca arī par Lāčausi, līdz mūsdienām netika saglabātas, bet sasakņā ar tautas ticējumiem, tajos esot skanējusi mūzika ar šādiem vārdiem:
"Pērkon ! dievs visuvarenais ,
Tu , kas zibšņus met graujā ,
Kā priekšā dreb zeme un gaiss ,
Jel palīdzi mums šajā kaujā".