Ielas, pa kurām iet


Pirmā ir Antonijas iela. (ant - angļu val. Skudra)
Katru rītu eju pa Antonijas ielu uz darbu, kur strādāju kā skudra. Par to saņemu naudu. Tajā uz mājas sienām ar aerosolu ir uzzīmēts kaķis ar pārsvītrotām acīm, kurš saka: "Oi neko neredzu!", un vienu māju tālāk uzzīmēts kāds vīriņš, kas saka: "Baig gribas pisties!". Tālāk seko ēka Nr.13 - Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas koledža, kurā gribētos kādreiz ienākt iekšā, bet vienmēr sanāk paiet garām, jo esmu pārāk vecs, lai turpinātu mācīties mūziku profesionāli. Tālāk seko pagrieziens uz Alberta ielu, skaisto jūgendstila paraugielu, kurp man nekad nav jādodas. Un labi, ka tā, jo tās galā ir KNAB - valsts iestāžu darbinieku negaiss. Dodos tālāk, pa labi kāda tantīte laista zālāju un, ja es nepakāptos tuvāk ielas braucamai daļai, tad laistītu arī mani, sagādājot bezmaksas dušu un apģērba un apavu mazgāšanu. Pa kreisi ir tiesas - ziemeļu rajona tiesa un administratīvā rajona un apgabaltiesa. Tur strādā daudz manu kursa biedru, bet man nekad nav laika, lai turp ieskrietu un ar visiem apsveicinātos, jo ir jāstrādā. Tālāk seko parks, kur tik ļoti bieži notiek kāzas. Bet tilta vidū, kur mani ielenc daudzi jo daudzi saslēgti slēdži, manas domas par to, kādas kāzas es kādu dienu pats sarīkotu, izjauc ēka ar riebīgu Parex bankas reklāmu, kuras elles gaismas uzrakstam šad tad kāds no burtiem pārstāj degt pilnīgi vai daļēji, transformējot Latvijas nelaimes simbolu par lietu komiskāku - piemēram, Larex Banka. Žēl, burts "r" vēl nav biji likteņa mainīts par "s", vai arī "P" uz "H". Te es nonāku līdz kādai stāvvietai, kur apsargs man jautā, vai tas nav mans BMW, kas tur stūrī atstāts. Es atbildu, ka diemžēl nav. Tālāk Ave Sol, kur ir pielīmēti neskaitāmie plakāti ar cilvēkiem ar ģitārām rokās, kas atgādina arī man, ka vēlos Flamenco. Attopos augstceltnē pie lifta, kur jāsprauž "tablete", lai turnikets ielaistu iekša. Šī tablete mani izārstē no visām bezjēdzīgām domām, jo ielaiž liftā, kas paceļ mani augstu, augstu darba tiesisko un vispārējā civildienesta attiecību debesīs.

Otrā iela ir Lāčplēša iela. (Lāčplēsis - tautas varoņtēls, kurš latviešu literatūrā ienāk kā tautas aizstāvja simbols.)(c)http://www.muzejs.lielvarde.lv/eposs.htm)
Pa Lāčplēša ielu es eju uz breika treniņiem, kur uzlaboju savu fizisko veselību. Par to es maksāju naudu. Sākumā pa kreisi redzu Mūzikas skolu. Mūzikas skolas izglītību esmu jau ieguvis, tāpēc eju tālāk. Redzu Ģertrūdes baznīcu. Gribas iziet kādu aplīti tai apkārt, lai izbaudīt visu tās varenību, bet nav laika, nu nav laika, jāiet tālāk. Šķērsoju Brīvības ielu. Uz tās ir patiešām daudz cilvēku, bet visi kaut ko gaida - autobusus un trolejbusus, kas aizvedīs viņus uz pavisam citām ielām, cik žēl. Nonāku uz Čaka ielas krustojuma - tur nekad autotransporta luksofori nedegs vienādā gaismā ar gājēju luksoforu, un tāpēc ielu var šķērsot arī pa diagonāli - tiesa gan, šis šķērsošanas prieks ir ļoti īss, tāpēc ir jāsteidzas. Es šķērsoju pa taisno. Nepatīk man sāniskie gājieni. Tālāk. Lāčplēša ielas galā, kas patiesībā ir tās sākums, pie trīs X burtiem satiekos ar trolejbusu Nr 22, turpinot ceļu, paskatos uz tālumā esošo, bet skaidri saskatāmo LU Filoloģijas fakultāti - valodas ir mana stihija tagad, kā arī paskatos uz dzelzceļu - manas bērnības stihiju, un iegriežos pagalmā, kur ar lielu tvaiku, kas nāk ārā pa kanalizācijas lūku, un ES atbalstu, kas nāk iekšā pa "kanalizācijas lūku", tiek taisītas zeķes. Mūku prom, lai ieskriet treniņa vietā, nonāku citā dimensijā - deju zālē. Te priekš manis neeksistē ne augša, ne apakša, jo darbojas pavisam citi fizikas likumi. Šeit ir debesis, kur var lidot ikviens, kas vēlas un tic, ka to var.