Sapnis
Gribu, lai man būtu tāda vieta, kā patvērums, uz kurieni jebkurā dzīves gadījumā es varētu aizbēgt, aizbraukt, paslēpties tā, ka aizmirstu visus un visi aizmirstu mani. Tā būtu māja, kuras sienas apvītu vīnogulāji, no vēja pasargātu egļu rinda un no saules pasargātu liepu audze. Mājas logi būtu vaļā gan dienu, gan nakti, un vējš plīvinātu pa gaisu aizkarus. Tur mani sagaidītu, iedotu linu apģērbu, pabarotu ar vārītajiem kartupeļiem ar dārzieņiem - gurķiem, tomātiem, redīsiem, aplaistītiem ar saulespuķu eļļu, apbertiem ar dillēm, un vēl var būt krietna skābkrējuma pika pa virsu. Gribu baltmaizi izceptu ar lazdu riekstiem un plūmēm, un tam visam medus kārtu pa virsu. Vēl ēstu kraukšķīgus burkānus tik daudz, kamēr sarkans palieku. Un dzertu daudz, daudz ābolu sulas - tādas, kas mēlē kož. Tad basām kājām ietu pie dīķa, kura ūdenī varētu vērot blakus esošas paša rokām iestādītas bērzu birzes atspulgu, jo tikai atspulgā var pamanīt, kā koki cenšas izaugt arvien garāki un garāki, un es, redzot, ka tie aug neatlaidīgi, nepārtraukti un mūzīgi, mierīgu sirdi apgultos tur zālē un klausītos kā lido kamenes un kā vējā šalc bērzlapās. Tur smaržotu mežrozes un skanētu kokle. Tā es gulētu ar skatienu debesīs līdz pat vakaram, mēģinādams saskatīt, kuras zvaigznes parādās pašas pirmās un kuras pēdējās, un vienīgi tikko pagatavotā aveņu ievārījuma smarža mani atsauktu atpakaļ uz mājām, kur pie pašām durvīm es vēlreiz atskatītos debesīs uz Ausekli, paklausītos, kā dzied sienāži un siseņi, un, ievelkot dziļu elpu, dotos iekšā iedzert kumelīšu tēju, izgriezt kādu karoti no koka un iet gulēt, lai sapnī redzētu visu to pašu, un pamostos no rīta, skatītos apkārt un redzot to visu atkal, domātu, ka joprojām esmu sapnī.