Radītājam
Dzejolis "Radītājam". Maijs 2006

---

Tu esi radījis šo pasauli,
Kas kādreiz bija tumsa vien,
Kur savāci tu katru putekli
Tie viens uz otru tagad skrien

Tā, itkā mīlētu viens otru,
Un tad, kad saskrien, spīd,
Tā rada mīlestības gaismu,
Kas visumu spēj aizpildīt.

Tu esi visuresošs, vienmēr klāt,
Ja nepatikšanas un bēdas, liec tam stāt,
Ir tikai jāprot Tevi atrast, paļauties,
Ikkatru tavu vārdu saprast, pakļauties.

Ja dāvā laimi, veiksmi, pieņemt tos,
Pie Tevis, pateicību neaizmirstot, vienmēr vērstos.
Ja piešķir spējas, pieņemt visas tās,
Tās atņem tikai tad, ja ļaunā izmantotas.

Ja atņem vien tāpat, to mēģināšu saprast,
Ikkatrai tavai pārbaudei lai jēgu atrastu.
Es ticēšu, ka pastāvi pat tad, ja neredzēšu,
Tu taču esi neaptverams, noslēpts, visuresošs.

Bet censties Tevi ieraudzīt un sasniegt - dzīves jēga,
Jo labāk padodas, jo vairāk piešķir spēka,
Kas pilnā mērā tikai tev vien piemīt,
Spēj pārvērst tumsu gaismā - visumu tā radīt.

Man spēku dāvāsi, to rokās ņemšu
Un iešu tuksnesī, kur dārzu sēšu.
Dārzs izaugs līdzīgi, kā gaisma tumsā iespīd,
Kur bija sausums tukšais, ūdens straumes ieslīd.
-----------
veltīts spēkam, kas radīja pasauli