Par dzīvi
Maz laika
Daudz darba, daudz aizraušanos, tas viss prasa laiku, tāpēc tā vairs nav tik daudz. Pats galvenais, ka iepriekš arī likās, ka laika nav. No daudzām lietām atsakos, piemēram, no cibošanās, tāpēc rakstu arvien retāk un retāk. Un arvien vairāk kopsavilkumu veidā. Gluži kā tagad.

Dzeja
Bieži ienāk prātā domas par dzeju, idejas, bet tajā brīdī, kad šī ideja ienāk un kad ir attiecīgas izjūtas, nav dzejošanai atbilstošo apstākļu, noskaņas. Pierakstu dzejas ideju, lai kautkad nākotnē uzrakstīt, kad būs piemērots brīdis. Kad piemērots brīdis ir klāt, attaisu piezīmes lapu un... pierakstītā doma man vairs it nekā neizsaka, jo sajūtas ir izgaisušas un dzeja neraisās. Jādzejo uzreiz, atlikt nedrīkst.

Nogriezu matus
31.martā atbraucu uz Alūksni. Svētdien nogriezu matus īsus. Būtu sestdien, tad tas būtu mans pirmā aprīļa joks. Kautgan nekas jocīgs tur īpaši nav, ja vien neskaitīt paziņas vārdus: "Izskaties par desmit gadiem jaunāks".

Vijole
Paņēmu vijoli, bet tai atkal pārtrūka diegs, kas stiprina noslēgumu. Būs jāpērk speciāls.
Paņēmu tantes 1/2 vijoli. Šņācoša tāda, bet laba, spēlēt var, ko arī darīju visu sestdienu.

Dievkalpojumu bizness
Biju kādas draudzes dievkalpojumā. Man ļoti patīk. Parasti patīk. Bet šoreiz bija savādāk. Mācītājs sāka skaidrot, kāpēc nepieciešams ziedot baznīcai un uzturēt garīdzniekus. Atsaucās uz Bībeli, bet tāpat, es tajā visā izjutu naudas propagandu. Ļāva saprast, ka jāziedo pēc iespējas vairāk. Atsaucās pat uz tekstiem, kas saka, ka ziedojuma būtība ir nevis naudas vērtība, bet naudas iegūšanai ieguldītā darba vērtība. Es gan uzskatu, ka tas pierāda pretējo un tikai attaisno to, ka nelabvelīgā apvidus mazpilsētas iedzīvotāji dievkalpojumā ziedo mazāk par desmitās tiesas ceturtdaļu. Beigās man pat sāka sāpēt galva. Pats galvenais, ka es biju plānojis ziedot 10,-Ls, kas ir vairāk nekā parasti, bet šis sprediķis mani nostādīja psiholoģiskā situācijā, kur es to daru itkā tāpēc, ka mācitājs veica šo naudas propagandu. Pēc dievkalpojuma pavadīju mācītāju un viņa draugus līdz viņa mājām, apskatījos - no metāla izkalti vārti, ceļš privātmājas pagalmā bruģots - nu gluži kā muitas darbiniekiem - bet man... kājās lupatās saplēsti zābaki un mājās durvis pusizlauztas, kas knapi eņģēs kustas.
Man nav žēl naudas. Bet man ir žēl to mest ārā. Manam labam draugam nav datora. Vajag tikai 50Ls, lai nopirkt mātesplati ar iebūvēto 1,2GHz procesoru, video, audio un tīkla kartēm, kā arī USB 2.0. Manai māsicai ir liela ģimene, un atbalsts noteikti noderētu. Daudziem cilvēkiem ir lieli ārstēšanās izdevumi. Un, neskatoties uz to, kāds, kas apgalvo, ka kalpo Dievam, naudu noliek tik ļoti otršķirīgām lietām. Un ja es daru savādāk, tad sanāk, ka esmu pavisam pretējo spēku kalps? Dīvaini, beigās baznīca ir tā, kas visvairāk grauj manu ticību.

Giča
Spēlēju. Gan pavadījumus, gan solo. Repertuāra skaits pieaug un kļūst arvien vairāk prātam neaptverams. Tāpēc jau sen ir izveidots apgūto gabalu saraksts, jo, dīvaini, gabala notis un mūziku atceros, bet, ka tādu vispār protu, neatceros. Nepārvaldu pats savu prātu. Tāpēc nākas arvien vairāk izmantot piezīmes.

Dzimšanas diena
Man paliek 23. Tāds vecums, kad pamazām beidzas jaunība, kad mācās, un sākas jaunība, kad dara darbus. Cenšos vēl paspēt ielēkt vilciena pēdējā vagonā un sevi pilnveidot.
Sakarā ar to, ka strādāju pietiekami apmaksātu darbu, atļāvos pasūtīt kliņģeri, torti un speķpīrādziņus uz 17,-Ls. Kliņģeris uz darbu, torte uz mājām, pīrādziņi gan tur, gan tur. Pirmo reizi mūžā pats mēģināju sarīkot dzimšanas dienas atzīmēšanu. Bez kolēģes palīdzības man it nekas neizdotos. Man šajā jomā arī iztēle nedarbojas. Neesmu pieradis pie virtuves lietām. Bet kliņģeris bija garšīgs. Pasūtīju laukos. Visi nobrīnījās, kāpēc braucu uz Straupes pagastu pakaļ tam, ko varēju arī Rīgā dabūt. Iemeslu daudz - sākot ar to, ka man nepatīk pilsēta un viss, kas ar to saistīts, beidzot ar to, ka laukos cena ir zemāka, kvalitāte lielāka un cilvēki labāki, kā arī neliels brauciens prom no pilsētas palīdzēja aizmirsties un nedaudz pasapņot. Tiesa gan, neesmu vairs tāds sapņotājs, kā agrāk. Arvien vairāk reālā pasaule izspiež manu ideālo pasauli. Labi, ka izspiež nevis pavisam prom, bet gan uz zemapziņu, kur veiksmīgi turpinās pastāvēt visu manu mūžu, liekot man reālās pasaules dzīves situācijās rīkoties tā, kā jārīkojas ideālajā. Tas gan ir bīstami, bet tikai tā es varu saglabāt savu personību, individualitāti.

Vientulība
Man ir draugi. Man ir paziņas. Man ir radinieki. Bet tāpat jūtos vientuļš. Un vientulība mani pamazām sagrauj. Es tā padomāju. Ja esmu atklāts pret cilvēkiem par lietām, par kurām domāju, bet esmu noslēgts par lietām, ko jūtu, tad tas visu izskaidro. Pats esmu vainīgs.
Man pēdējo gadu laikā radās iespaids, ka cilvēki domā, ka man nav nekādu emociju ne pret viņiem, ne pret jebko vispār, un es tikai analītiski pieeju visam, izdarot sausus spriedumus.
Un vēl, man patīk runāt par bedīgām lietām, bet jautrām es nekad nepievēršu uzmanību. Man patīk meklēt risinājumu problēmām, uzklausīt viedokļus par tām. Tikai problēmas, kuras es gribu risināt, daudziem nemaz nav problēmas. Un, pat ja būtu, es bieži aizmirstu domāt un runāt par priecīgām lietām. Tas ir slikti. Slikti pat no reliģiskā viedokļa, jo Dievs prasa, lai cilvēks pateicas par visu labo, kas tiek dots. Jāmācās iepriecināt.

Foto
Daudz interesanta var novērot no augstceltnes. Tagad ir pavasaris, un varu attaisīt logu un, neskatoties uz risku nokrist no padsmitā stāva, izbāzties un fotografēt. Pēdējie darbi ir sākot ar numuru 069. Saules aptumsumu gan fotografēju caur plastmasa paplāti un logu, tāpēc nav izskatīgs. Bet kūstošā ledus radītā migla sanāca labi.

Paskatījos, cik es ilgi rakstīju šo rakstu. 2h - diezgan ilgi. Bet es tekstu bieži pārlasu un pielaboju. Tad jau pieņemami.