Dievkalpojums
Šodien biju uz dievkalpojumu sv.Magdalēnas baznīcā (netālu no Saeimas). Tas lika aizdomāties par dažādām lietām.
Mācītājs teica saistībā ar kārdinājumu un Dieva pārbaudījumiem: "Jo tālāk ir velns, jo tālāk ir Dievs". Tam piekrītu. To gan es no savas pieredzes esmu izsecinājis arī labi. Ja neko nedaru, lai izvairīties no ļaunām sekām, tad arī labu seku nav. Tīri loģiski. Sāku meklēt piedzīvojumus, sanāca nepatikšanas, bet bija arī daudz interesantu notikumu. Un mēģinu atturēties no saludmiem (bet no medus nekad neatteikšos).
Vēl iedomājos, ka baznīcā jūtos svešs. Neiederos tam visam. Man nepatīk kaut vai tas, ka ir tik daudz to Jēzus bilžu un tēlu. Es gribētu, lai pa visu baznīcu būtu viens grandiozs priekš visiem. Bet tā katrā telpiņā katrā stūrī ir pa bildei. Tad pašā priekšā mācītājiem ir tā VIP zona, kur arī ir visgreznākie Jēzus tēli un vislielākās gleznas. Tur visi nenāca. Nezinu, vai vispār drīkst. Noskaidrot nemēģināju. Itkā jau visiem tas ir vienalga - galu galā to var arī neuztvert simboliski. Skatīties praktiskāk. Galu galā, jābūt vietai, kur atrodas mācītāji, un vietai, kur tauta, un vietai, kur reliģiskā simbolika. Ja to nav iespējams realizēt telpā tā, lai starp simboliku un tautu nebūtu starpnieku, tad... nezinu. Itkā jau mācītāji ir tie starpnieki, bet es kristietību biju iedomājies kā reliģiju, kur saikne ar Dievu ir nepastarpināta, tieša.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: