Ikgadējais apmaksātais atvaļinājums
"Šāds atvaļinājums nedrīkst būt īsāks par četrām kalendāra nedēļām, neskaitot svētku dienas" (Darba likums, 149. pants, 1. daļa, 2. teikums). Svētku dienas ir noteiktas likumā Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām. Tātad šajā 4 nedēļu periodā drīkst ieskaitīt arī sestdienas un svētdienas, kas sakaņā ar darba likuma 143. pantu ir atpūtas dienas, ja vien kāda no tām nav iekļauta likumā Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām. Tātad Ikgadējais apmaksātais atvaļinājums ilgst 28 dienas.

Izrādās, ka 28 dienas var piešķirt arī tā, lai faktiski sanāk 32 atvaļinājuma dienas gadā. "Darbiniekam un darba devējam vienojoties, ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu kārtējā gadā var piešķirt pa daļām, taču viena no atvaļinājuma daļām kārtējā gadā nedrīkst būt īsāka par divām nepārtrauktām kalendāra nedēļām."(Darba likuma 149. panta 2. daļa) Labi, viena no atvaļinājuma daļām ir 14 dienas, bet pārējās nav noteiktas. Tas nozīmē, ka iesniegumā darba devējam var ierakstīt, lai piešķir atvaļinājuma daļu 19 dienas, kur pirmā diena ir pirmdiena, bet pēdējā ir piektdiena, atvaļinājuma daļu 5 kalendāra dienas, izlaižot sestdienu un svētdienu starp 19 dienām un 5 dienām, un neieskaitot sestdienu un svētdienu pēc šīm 5 dienām. Izveidojas 4 dienu rezerve, ko veiksmīgi var pieprasīt kā trešo atvaļinājuma daļu 4 kalendāra dienas. 19+(2)+5+(2)+4.

Protams, praktiski tas viss notiek vienīgi "Darbiniekam un darba devējam vienojoties"(Darba likuma 149. panta 2. daļa), t.i., darba devējs var arī pateikt: "Nekādi 'pa daļām'! Uzreiz visu!" Bet tomēr likums pieļauj 'gumijas stiepšanas' variantu.