Ak es ar savu lielo muti...
Šad tad esmu pārāk atklāts par sevi. Kad uznāk melnie un pie rokas ir ciba, tad tik iet vaļā tas, par ko vajag dalīties varbūt tikai vienīgi ar paša kapakmeni. Uzliku nesen iedrukāto pārdzīvojumu postu kā privāto. Šad tad lietas, kuras manā dzīvē ir primāras, noteiktā dzīves posmā ir absolūti bezjēdzīgas. Un dzīvi ir jāveido pa posmiem, savādāk var sajukt prātā, piemēram, es jau nu neesmu tas, kas domās par pensiju TAGAD. Es, protams, pārspīlēju. Lūk ģimene. Ģimene ir neliels izņēmums, par ko šad tad der aizdomāties arī agri. Bet galu galā domāšu tā - paņemšu un aptveršu ar prātu visas savas ieceres, tad sadalīšu tās uz tām, kuras īstenot vajag pēc iespējas ātrāk, un tad katru kategoriju sadalīšu atkal apakšgrupās - kuras īstenot ir reāli, un kuras nav reāli. Tas nozīmē, ka tagad man ir jānodarbojas ar reālām un steidzamām iecerēm. Un kas tās varētu būt??? Protams, ka "mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties", lai iegūt prasmes, ar kurām pēctam īstenot nereālās un vēlākas ieceres.