Mana vasara - VLN2005 Alūksnē
Gandrīz 3 nedēļas pavadīju Alūksnē studentu militārās apmācības Vasaras Lauka Nometnē. Tur mūs mācīja būt par armijas nodaļas komandieriem taktiskajās operācijās, ierindā, šaušanas nodarbībā.

Nometne notika no 08.08.2005 līdz 26.08.2005.

---

Nodaļa ir 8 cilvēku vienība un tās komandieri saucas instruktori, jo viņi ir tie, kas izstāsta karavīriem, kas ir jāizdara operācijas laikā. Operācija ir jāapraksta līdz pēdējam sīkumam, pieminot gan to, ko paredzēja vada komandieris savā pavēlē nodaļu komandieriem, gan arī operācijas taktisko aprakstu, ko paredz tieši nodaļas komandieris, piemēram, maršruts, katra karavīra individuālie uzdevumi, rīcības varianti dažādās situācijās, piemēram, ko darīt: ja sastop pretinieku; ja ir pielietoti masu iznīcināšanas ieroči; ja kāds nomaldās; ja ir ievainotie vai gūstekņi u.t.t.

Apmācība notika lauka apstākļos. Nometnes bāze atradās netālu no Alūksnes ezera krasta uz helikopteru laukuma. Bet lauka mācības notika mežā netālu no nepilngadīgo pāraudzināšanas iestādes "Strautiņi", kas atradās pamestā padomju armijas raķešu kompleksa teritorijā. Nakšņojām teltīs, ja bāzē, bet ja mežā vai pļavās, tad zem atklātās debess.

Ēdām Alūksnes mobīlo strēlnieku bataljona ēdnīcā, ja bijām bāzē, bet ja laukā, tad mums atveda pārtiku termosos. Bija arī sausā pārtika: konservi, maize, saldumi. Turklāt, ja pagaišgad nometnē pamatēdiens bija skumbriju konservi, tad šogad valdīja brētliņas. Nu un protams standartvariants visos laikos - Venden minarālūdens 'bočokos', ko pārsūknējām uz blašķēm.

@@@ Nometnes norise

- Ierašanās
Pirmdien salasījāmies NAA ēkā, saņēmām papildekipējumu - ķiveri un dāņu formas tērpu, kas gan izskatījās vairāk pēc ieslodzīto formas tērpa, nevis karavīra. Varēja ņemt līdzi bez karavīra somas arī civilo, bet man bija līdzi tikai viena soma, piestūķēta pilna, un tagad vēl bija jāizdomā, kur likt ķiveri un papildus tērpu. Tālāk saņēmām ieročus un ielēcām autobusā. Ceļā pavadījām aptuveni 3 stundas, kamēr ieradāmies uz Alūksni. Mūs izsēdināja pie MSB helikoptera laukuma. Lija lietus tāpēc devāmies uz tuvāko ēku, kuru labāk būtu nosaukt par ēkas paliekām. Tur notika ierastā lieta - gaidīšana. Gaidījām, kamēr atbrauc visas mācību daļas no citām Latvijas pilsētām. Kad visi savācās, cēlām teltis.

- Dzīvošana - teltis
Bija divu tipu teltis: zviedru, kurās mēs gulējām - tajās bija krāsnis, bet nebija grīdas; un krievu, kur notika nodarbības - tām bija arī grīda, kā arī metāla karkass. Vēl tika uzceltas medicīnas telts un apgādes telts. Nometnes malā tika uzstādīts ģenerators ar prožektoriem, kas naktī apgaismoja nometnes teritoriju. Ģeneratora motora skaņa traucēja gulēt naktī, bet ar laiku pieradām. Daudz grūtāk bija pierast pie tā, ka, ja lija lietus, tad telts sienas laida ūdeni cauri, un tas ļoti nepatīkami pilēja virsū. No tā guļammaisi palika slapji, kas padarīja gulēšanu vēl 'patīkamāku'. Bet komginācijā ar pārkurinātu krāsniņu telts vidū izjūtas bija diezgan interesantas. Teltī gulēja 12 cilvēki, kas ir normāli, bet kopā ar personīgām mantām un ekipējumu vietas gandrīz nebija. Pie tam vēl telts bija apaļa - telsts malās vietas ir daudz, bet telts vidū iemītnieku kājas pinās kopā. Pie krāsns bija salikti zābaki un virs krāsns drēbes. Pirmajā nedēļā lija dienu un nakti, un tikai nedēļas beigās tika iekārtota žāvētava. Lietusmēteļi visiem izdalīti nebija, bet tiem, kam bija izdalīti, nebija kapuces. Līdz žāvētavas ierīkošanai visas slapjas mantas atradās teltīs, kas ievērojami apgrūtināja pārvietošanos tajā. Jāpārvietojas bija pa vidu, t.i., tuvu pie krāsns, it īpaši, kad visi gulēja, t.i., kad izritināti guļammaisi un tajos izstieptas kājas. Šad tad gadījās paklupt uz kāda zābaka un nedaudz 'samīļot' iekurināto krāsniņu. Es apdedzinājos 3 reizes - kad naktī piecēlos kurināt krāsni, miegains būdams, aizķēru krāsni ar abu roku elkoņiem, kā arī nejauši sajaucu koka kociņu, ar kuru tika kontrolēta uguns krāsnī, ar krāsns metāla stiprinājumu. Viens cilvēks ļoti spēcīgi apdedzināja plecu. Kurinājām ar koka skaidu briketēm. Vēl šad tad, nākot ārā no telts, nācās konstatēt, ka ir aizķērusies un līdzi paņemta kāda kaimiņu manta. Tā bija, jo mantas atradās tieši virs ejas un nācās līst zem tām līdz ieejai. Piemēram, izskrien džeks ārā no telts ar ieroci rokās kaujas gatavībā un ar dvieli uz pleca itkā dotos uz dušām. Tas džeks, protams, biju es. Par laimi žāvētava tika ierīkota netālu esošajā ēkā, bet ironija, lietus pārstāja līt un līdz nometnes beigām bija saulains laiks.

- Poligoni
Bija poligoni laukos un mežā. Uz poligonu laukos es tiku tikai daļēji un gandrīz visas mācības tur palaidu garām, jo biju prom uz vienu diennakti. Tas notika tamdēļ, ka 3 dienas pirms tam sasitu brillēm vienu stiklu. Kādu rītu es pamodos un nevarēju atrast savas brilles, piecēlos kājās, lai apsktatīt visu un tad jūtu, ka kautkas nokrakšķ man taisni zem pēdas. Obā, atradu brilles, bet nu jau bez viena stikla. Pamazām citi kursanti pamanīja, ka man nav stikla brillē. Ziņa nonāca līdz vada komandierim, kurš man ieteica rakstīt ziņojumu un braukt brilles labot, jo tā es traucēšu vada biedriem uzdevumos. Man bija problēma ar roku signāliem, jo attēls bija pa pusei izplūdis un es uzreiz nevarēju viennozīmīgi saskatīt, ko uzdevumā ar rokām rāda citi nodaļas karavīri. Vakarā devos prom, nakšņoju mājās, kas atradās 7 min gājienā no nometnes bāzes, hehe. No rīta braucu uz Rīgu. Tur iekš Vision Express ieliku jaunu stiklu stundas laikā, tikai viņi nedeva garantiju un paņēma par darbu tik pat daudz naudas, cik par pašu stiklu. Tālāk aizbraucu uz augstskolu, tur neko īpaši neatradu, tikai konstatēju, ka kopēšana tagad maksās nev 3 santīmus par lapu, bet 4 santīmus, un kopētava tā vai tā nestrādā. Paskatījos, kad sākas nodarbības tajā datumā, kad atgriežos. Sarakstā kā vienmēr tikai 3 lekcijas dienā, studiju maksa kārtējo reizi paaugstināta, vēl tiek pieprasīta jauna fotogrāfija priekš jaunas apliecības, viss, pietiek, es labāk atgriežos uz nometni, kur arī atgriezos tajā pat vakarā.

Nākamajā rītā mani aizveda uz pļavām, kur es dabuju izrakt vienu ierakumu, un pa to laiku novilkt un uzvilkt gāzmasku kautkur 10 reizes. Pļavās mums atveda pusdienas, pārtikas bija pietiekami un varēja ņemt vēl, ko es arī izdarīju, bet ko pēctam nožēloju, jo vajadzēja iet pārgājienā ar kājām 5 kilometrus, un vēders ir tik pilns, ka slikti paliek, bet izturēju. Kamēr gājām un dziedājām "Lulu", tikmēr viss tika sagremots. Atnācām uz ezeru,t.s. Dūņinieku. Tur bija sacensības ar piepūšamām laivām. Vajadzēja nodaļas sastāvā noskriet lejā pa stāvo kalnu, uzvilkt vesti, ielēkt laivā, airēt apkārt divām bujām un atgriezties pie cita tiltiņa, no kura jālec lejā ūdenī seklumā un jāskrien pie starta tilta, tad atkal kalnā augšā. Man nebija problēmas ar airēšanu, it īpaši pēc plostošanas pa Gauju, bet sākumā es nejauši uzvilku glābšanas vesti otrādi. Nu, pirmo reizi tādu mantu biju rokās turējis, nezināju, kā tā veste jāvelk. Tomēr beigās uzvilku kā vajag un paspēju ielēkt laivā. Citur problēmu nebija, pat skrienot kalnā augšā. Bet citā vadā viena meitene, kad lēca no tiltiņa ūdenī seklumā, uzlēca uz akmens un sagrieza kāju. Peldēties mums neļāva, ja nu vienīgi tajā pat seklumā, kur ūdens līdz jostai.

Mežā man tika uzdevums sarīkot slēpni, kur bija jāsagaida un jāiznīcina pretinieka mašīna. Es uzreiz atcerējos sapni, ko redzēju pirms kāda laika (sk. šeit pie 22.07.2005.). Slēpnis izgāzās. Es nemācēju to ierīkot, neatcerējos, kādas darbības un komandas tur bija. Pats biju vainīgs, ka neņēmu sapni vērā un neapskatījos materiālus par slēpņa ierīkošanu.
Man patika apmācība par kauju biezi apdzīvotā vietā. Neskatoties uz to, ka tas bija mežā, apkārt visur bija bunkuri, kas arī skaitījās ēkas. Bija uzdevums izdomāt viedus kā uzrāpties uz sienas un ātri. Manus ieteikumus neviens neklausīja, kā parasti, tāpēc izmantoja standartvariantu ar 'kāpnēm' no diviem cilvēkiem. Tāds variants ir fiziski visvieglāks, tikai nebija ērti mērķēt kāpšanas laikā, jo cilvēkam vajadzēja skatīties, kur viņš kāpj, jo kāpa pa cilvēkiem. Tad kad es kāpu, kādam ienāca prātā palīdzēt man uzkāpt - mani sāka vilkt, bet nezkāpēc nevis uz augšu bet sienas virzienā. Labi, ka nesaplēsu bikses. Vēl bija joks, ka daudzi uzkāpj, un turpat arī paliek draudzīgā druzmā, neatstājot vietu, kur kāpt nākamajam karavīram. Beigās, kad atbrauca kautkādi lielie čiekuri, notika tāds kā paraugdemonstrējums, kurā vajadzēja visām nodaļām iziet cauri bunkuram, veicot telpu tīrīšanu, bet bunkura galā notika apšaude, un tur atkal vajadzēja kāpt sienā. Tad bija pamatīgs troksnis un liels action - tāds, kādu es biju cerējis sagaidīt jau pirms diviem gadiem, bet paveicās tikai tagad. Beigās tradicionālā čaulīšu lasīšana - man nebija vislielākais čaulīšu skaits, bet toties es savācu no tām vietām, kur citiem prātā neienāks meklēt, piemēram, zem bunkura vārtu durvīm, vajadzēja tās nedaudz pabīdīt. Gulējām zem atklātās debess. Bet ierakumus nerakām, jo tā vieta Strautiņos skaitījās ar izpostīto dabu, tāpēc rakt nedrīkstēja, lai varētu ļaut dabai atjaunoties. Vajadzēja pēc šaušanas arī visas čaulītes pat no salūtpatronām savākt.

- Dzīvošana - mazgāšanās
Dušas bija zem atklātās debess. Ūdens auksts - pie dušām brauca ugunsdzēsēju mašīna, kas piepildīja mucas, pie mucām bija motorpumpis, kas sūknēja ūdeni uz krāniem. Dzinēju drīkstēja aiztikt tikai īpaši pilnvarots darbinieks, kurš, pašsaprotams, ne vienmēr tur atradās. Šad tad atnākam, mazgājamies, tad ūdens beidzas, un tad gaidam 20 minūtes saziepējušies, kamēr atnāks pumpja iedarbinātājs. Vienreiz bija izdevība 15 min mazgāties MSB pirtī, tur bija silts ūdens, bet uz 24 cilvēkiem tikai 3 dušas, no kurām viena nedarbojās, bet otra bija tikai ar aukstu ūdeni. Varbūt ne īpaši kārtīgi, bet nomazgāties tomēr paspēju - bija mazgāšanās trauki un daudz krānu ar karsto ūdeni, tāpēc duša bija vajadzīga tikai lai noskaloties.

Dušām bija vienss mīnuss. Tualetes bija BIO tipa, t.i., sausās. Pēc tualetēm visi gāja mazgāt rokas uz dušām, un, tā kā apavus jau nevilks nost, dušu grīda, kas bija būvēta no koka dēļiem, ātri vien palika netīra, kas atņēma jebkādu jēgu kāju mazgāšanai, jo ceļš līdz ģērbtuves vietai bija smilšains. Vēlāk gan ārpus dušām izlika speciālas mucas ar krāniem un ziepes, lai samazināt 'satiksmi' pašās dušās, novirzot tualetniekus uz citu vietu. Vēl piekodināja, ka nedrīkst nākt dušās ar apaviem, bet bija jau par vēlu - dušu grīda ir netīra un neviens to vispār nemazgāja pat neskatoties uz to, ka armijā ir paredzēti naktsdarbi pārkāpējiem. Bet diemžēl par naktsdarbu priekšmetu izraudzījās helikoptera laukumu. Tas bija jātīra nost no nezālēm. Es tajā nesaskatīju pilnīgi nekādu jēgu, ai, nemaz i nebija jēgas tur saskatīt kautkādu jēgu.

Naktsdarbos tiku vienu reizi. Pēc komandas "naktsmiers" visiem vajadzēja būt guļammaisos, bet mūsu teltī, vēl darbojās ar krāsni, viens tēloja krākšanu, cits smējās, es kautko dziedāju. Tad pēkšņi ienāca viens virsnieks un norīkoja visu telti uz naktsdarbiem.

- Dziedāšana
Ierindā karavīri mēdz dziedāt. Šad tad ejot no Policijas akadēmijas prom uz kojām garām ierindas laukumam bieži var redzēt NAA karavīrus soļojam. Viņi visbiežāk dziedāja dziesmu "Par Lulu". Pagājušajā nometnē mans vads to nedziedāja, bet man gribējās to dziesmu ierindā kādreiz padziedāt. Paveicās - nometnē mūsu vads izraudzījās tieši šo dziesmu. Izmantoju šo iespēju un izbļāvos kā nākas. Vēl dziedājām teltī, bet pārsvarā krievu dziesmas, jo latviešu karavīru dziesmas es nekad neesmu dzirdējis, pie tam vēl telts pārsvarā bija krieviski runājošā, īsāk sakot, te pilnā jaudā darbojās demokrātija.

- Apmācība
Bez topogrāfijas, miitārās vadības, sakaru līdzekļu izmantošanas visinteresantākas manuprāt nodarbības bija par NBC (Nuclear Biological Chemical) - masu iznīcināšanas ieročiem. Tur tika stāstīts par ķīmiskām kaujas vielām, radiāciju, saindējuma pazīmēm, saindējumu novēršanu, saindējuma teritorijas norobežošanu un apzīmēšanu kā arī par saindējuma teritorijas attīrīšanu. Maz stāstīja par bioloģiskiem ieročiem. Visvairāk par kodolieročiem. Nodarbībās izmēģinājām ķīmiskās aizsardzības tērpus un gāzmaskas - uzvilkšanas un novilkšanas procedūras un aizsardzības līmeņi. Vēlāk viena militārās vadības nodarbība tika veltīta šai tēmai. Pēc uzbrukuma, kur tika pielietoti ķīmiskie ieroči, vajadzēja atrast divas mucas ar ķīmiskām kaujas vielām un nogādāt tās citā vietā tā, lai netiek izlietas daudz tās vielas. Mucas bija, ja nekļūdos, 200 litri, un tās nebija iespējams panest. Bija vēl trešā tukšā muca, kur varēja pārliet, bet pietrūka laika - pārāk daudz pirms tam bija staigāšanas pa mežu gāzmaskās. Nezinu, kā citiem karavīriem, bet es gāzmaskā varēju knapi paelpot pat neskatoties uz to, ka nebija pievienots filtrs. Gāzmaskas stikli svīda ciet.

- Noslēgums
Beigās cilvēki pamazām sāka saslimt. Es turējos labi, kamēr nepārstāju ņemt ēdnīcā ķiplokus. Iepriekšpēdējā dienā notika tusiņš, kurā es dejoju breiku. Tajā es vispirms pieēdos, tad nodaļas biedrs ar dzirnaviņām mani satvēra un aiznesa uz helikoptera laukumu, kas bija kā dejas grīda. Man uz muguras bija automāts, un kad mani satvēra, viņš noslīdēja no muguras uz galvu - es dabuju triecienu pa pakausi. Kad atjēdzos, es atrados dejotāju apļa vidū un DJs simboliski uzlika kautko no Bomfunk. Kautkur pats par sevi nozuda mans automāts, tad es kautkam atdevu brilles, un es sāku dejot. Biju domājis, ka izvemšos un apd*******, bet nē, izturēju. Visiem patika. Tur vēl dejoja viens džeks no mana vada, un vēl viens no OMD karavīriem, kas atnāca kopā ar DJu. Tas karavīrs rādīja feinas kustības, bet zābaki viņam kājās acīmredzami traucēja dejot. Es esmu vienreiz dejojis ar karavīru zābakiem - gandrīz izmežģiju kāju.

Tusiņa laikā man sāka iekaist žoklis labajā pusē. Pēc tusiņa notika gājiens ar lāpām uz Alūksnes pilssalu, kur ezera krastā nodevām instruktoru zvērestu. Pēc gājiena es vairs nevarēju parunāt. No rīta bija labāk, varēju parunāt, bet, diemžēl, nevarēju ēst. Toreiz bija mokošākās brokastis manā mūžā. Tad notika parāde MSB ierindas laukumā. Man ļoti patīk soļot parādēs pie mūzikas, bet ja gājienā kāds sāk jaukt soli, tad no parādes nav nekādas baudas. Jauc soli, jo neklausās mūziku. Es pirms armijas biju soļojis vēl skolas orķestrī, tāpēc protu likt kreiso kāju uz pirmo marša sitienu jau reflektoriski, bet ja visā vadā ir kaut viens cilvēks, kas, nodūrot galvu zemē, skatās soļus pēc priekšā ejošā karavīra kājām, tad brīdī, kad viņš pacels galvu vai tiks uzlikts iet pirmajam ierindā, soli pastāvīgi jauks. Pirms devāmies mājās, mums tika sagādāts pārsteigums - paziņoja, ka sertifikāti nav gatavi. Bija kautkādas problēmas ar lietvedību. Teica ienākt mācību daļā kautkur pēc nedēļas, varbūt būs gatavi. Ja nav sertifikāta, tad arī dembelis nav. Kautgan DMB (demobilizācija) mums spīd tikai pēc augstskolas beigšanas - tas nozīmē: ja studijas pārtraukt, tad var iesaukt uz OMD (obligāto militāro dienestu). Sertifikātam ir burvju spēks tikai kopā ar augstākās izglītības diplomu.

Kad atgriezos mājās, ļoti sāpēja galva. Temperatūra. Tomēr salūzu, bet vismaz pašās beigās. Manuprāt, tā ir kautkāda infekcija, kautkāda gripa, jo kojās arī visi slimoja, un arī paziņa sms rakstīja, ka saslima. Jau otro reizi šovasar es saslimstu ar gripu. Gluži kā pēc tusa Igaunijā.

- Nometnes kolektīvs un es tajā

Es iestājos studentu militārājā dienestā, lai iemācīties darboties komandā un komandēt. Man tas nav līdz galam izdevies. Tāds nu man raksturs: ja es kautko neizprotu pilnībā un man prātā nav skaidra rīcības varianta, tad man ir grūti pieņemt lēmumu. Citiem vārdiem, es neprotu darboties uz dullo un tēlot, itkā es zinu, ko daru. Bet vadot kolektīvu, vienmēr ir jāizturas tā, lai kolektīvs domātu, ka vadītājs zina, ko dara. Manā gadījumā, man vajadzēja līdz pēdējam sīkumam izzināt nodaļas karavīru taktiskās darbības operācijas laikā. Kādā veidā es to varētu izdarīt, ir cits jautājums, uz kuru man pašam jāmeklē atbildi. Bet nometnē nodaļas kolektīvs izjuta manu nepārliecinātību un tāpēc mani necienīja.

Vēl man patīk daudz domāt. Tā paša iemesla dēļ - nespēju rīkoties uz dullo: man galvā rodas daudz rīcības variantu un es ne vienmēr spēju izvēlēties to vienu, ko izpildīšu. It īpaši, ja kautkas traucē koncentrēties. Piemēram, izsalkums. Nometnē mūs labi baroja, bet man pietrūka pārtikas. Es ņēmu pēc iespējas vairāk maizes, ēdu šķīvi uz tukšo, šad tad kaimiņi man atdeva savas porcijas, kabatās neko neliku, bet tā visa dēļ pats pēdējais gāju ārā no ēdnīcas, liku vadam mani gaidīt. Pat neskatoties uz labu ēdināšanu, vienmēr biju izsalcis. Bija daudz konservu, bet no tiem man zūda ēstgriba konservantu specifiskās piegaršas dēļ. Nesapratu tos džekus, kas lielījās, ka pieņēmās svarā par vairākiem kilogramiem. Man kā bija 70kg, tā arī palika, ne mazāk, ne vairāk.

Vēl es konstatēju, ka morāli es pārāk atšķiros no lielākās daļas cilvēku. Tā bija tā daļa, kas nespēpa savu būtību. Man ir savādāka attieksme pret meitenēm, apkārtējo pasauli un arī pret sevi. Par daudziem es tā arī neko neuzzināju. Varbūt viņi pareizi dara, ka slēpj savu būtību un patur savas domas pie sevis. Man vajadzētu pie viņiem mācīties. Bet te nu es esmu atkal - rakstos cibā sitot pirkstus pret klaviatūru 6 stundu garumā un visu par sevi atklāju. Hehe, nu... gandrīz visu. :-)



@ Nometnes foto

@ Par šo nometni citur internetā:
- Aizsardzības Ministrijas raksts
- Raksts iekš www.laukinet.lv