Kā man gāja Krievijā
Biju Krievijā no 15. līdz 28. jūlijam. Atpūtos ļoti labi. Gandrīz pat aizmirsu visas problēmas. Daudz peldējos, pastaigājos un, pats galvenais, daudz garšīgi ēdu.



14.07.2005. Atstāju Latviju

Līdzi gandrīz neko neņēmu, tikai tukšu somu, jo zināms, ka ceļā atpakaļ tā būs pārpildīta. Atbraucu uz staciju, laiks karsts, līdz vilciena atiešanai atlikusi stunda, uz sirds skumjas - pieradu pie Latvijas. Nav ne jausmas, kas mani gaida pāri robežai pilsētā, kura ir paredzēta 5 miljoniem iedzīvotāju, bet satur sevī vairāk nekā 8.

Vilcienā biju kopējā vagonā, kur nav paredzēts gulēt, bet par laimi daļa pasažieru izkāpa pusceļā un guļamvietas atbrīvojās. Viens no līdzbraucējiem bija ļoti runīgs, beigās izrādījās, ka pēc izglītības jurists (pabeidza LU pirms daudziem gadiem), bet tomēr dzīvē kļuva par jūrnieku. Stāstīja par to kā ir apceļojis pasauli, par to, ka ir redzējis vētru ar 5 viesuļiem reizē, par to, kāds ir kontinentālais klimats stepēs, kur ziemā naktī temperatūra var būt zem nulles, bet dienas laikā var sasniegt 20 grādus pēc Celsija, un ka tur ziemā, neskatoties uz to, ka Dienvidi, var gadīties daudz aukstāka temperatūra nekā mūsu platuma grādos. Daudz runāja par Krievijas un Latvijas politiku - visi atzina, ka tā kaitē Latvijā dzīvojošajiem krieviem, jo ir grūti šķērsot robežu, ja ir Latvijas pilsonība. Ka, ja pat ir miris radinieks, daudz izdevīgāk ir ņemt tūristisko vīzu nekā speciālo, jo speciālā pārāk īsam laikam ir paredzēta, un Krievijai liela teritorija, viss laiks aiziet ceļam vien. Vēl runāja par to, ka ar tūristisko vīzu ir grūti piereģistrēt atrašanās vietu, bet organizācijas, kas to dara, ņem padsmit latus par to. Laikam jāpiemin, ka tūristisko vīzu var patstāvīgi uztaisīt tepat Latvijā 11 dienu laikā, bet privāto ar radinieku palīdzību jātaisa mēnešiem.

15.07.2005. Ierašanās Maskavā

Kad iebraucu Maskavā, konstatēju, ka māsica mani nesagaida, kā jau viņa arī teica, ka varbūt netiks. Es tad nospriedu, ka pablandīšos apkārt. Turpat atradu dzelzceļnieku muzeju, kur ieeja bija par brīvu. Izmantoju izdevību lai pafotografēties, jo arī apmeklētāju tur nebija daudz - līdu vilcienos, zem vilcieniem, uz vilcieniem. Plānos bija vēl apmeklēt datortirgu Savjolovā un pabraukāties metro, jo tur katrai stacijai savs dizains. Pēc muzeja devos uz datorveikalu, kur gribēju pameklēt manam datoram kādu jaunu detaļu, kā arī nopirkt telefonam karti, lai varētu sūtīt sms uz Latviju. Nopirku flash atmiņas karti - pirmo, kas iekrita acīs, bet pēctam biju nožēlojis, jo man ar fotoaparātu arī bija tikpat labi. Ar telefonu nekas nesanāca, jo man ir mazcenas Tele2 - citas simkartes neņēma pretim, nebiju domājis, ka viņam vēl nav pagājis tas aizlieguma termiņš. Te radās problēma, ka nevaru sazvanīt savējos, lai pateikt, ka uzkavēšos Maskavā. Nopirku tad karti telefona automātam, bet ar to arī bija problēmas, jo lai zvanīt uz mobīlo, bija jāzin operatora komutatora telefona numurs un tad sazvanot to, atkal būtu jāgriež nepieciešamais numurs. Labi, ka uz telefona aparāta bija norādīts numurs, pa kuru piezvanot, varēja visu noskaidrot. Noskaidroju, piezvanīju brālēnam, jo tikai viņa telefonu vien zināju, bet varēju to nedarīt, jo pār vēlu bija, viņš paziņoja savai mātei, bet vecmammai nē, un viņa uztraucās. Vismaz brālēns pateica, kur lai atrod mikroautobusu, kas mani aizvestu prom no pilsētas. Nebiju ēdis visu dienu, un arī dzert gribējās, bija ļoti karsts, nopirku slaveno "Boržomi" minerālūdens pudeli, kuru izdzēru uzreiz visu, pēc kā mani pārņēma liels nogurums. Nomocījies beidzot tiku līdz mikroautobusu pieturai, kur atradu pareizo maršrutu.

Mikroautobusā visu vadīja kautkādi gruzīni vai citi kaukāzas tautības cilvēki un kārtība tur bija dīvaina. Biļetes varēja nopirkt tikai tad, kad visi sasēdās transportā. Pie tam vēl naudu ievāca vienlaicīgi no visiem - aizmugurējie pasūtīja uz priekšu savu piķi un visi tā kā sametušies tad aizsūtīja naudas čupu vienam gruzīnam, kuram pat nebija nekādas atšķirības zīmes. Es uzprasīju biļeti, jo tādas pretim nedeva. Gruzīns, kas sēdēja pie stūres, neko nesaprata, bet gruzīns, kas ievāca naudu, saprata, paskaidroja visu džekam pie stūras, kurš sašutis iesvieda man veselu čupu biļešu.

Tā kā bija vakars, no pilsētas nebija iespējams izbraukt. Bet buss kautkā tika līdz manai dzimtai pilsētiņai Moņino. Kad atnācu pie vecmammas un satiku viņu, nebija pat nekādas sajūsmas, itkā pēdējo reizi redzējušies būtu pirms dienas nevis pirms gada, pat neapskāvāmies. Beidzot tiku pie patiešām garšīgas paikas.

Vispār ēdu, kamēr biju Krievijā, ļoti daudz. Vismaz 4 reizes dienā un gan zupu, gan otro, un, protams, vēl saldais. Un dabīgais kvass vēl, ko dzert. Bija ļoti grūti, jo Latvijā ēdu 2x nedēļā, kā jau studentam pienākas, bet pēc nedēļas pieradu. Eh. Arbūzi, melones no tadžikistānas, garšīgi - ja no tiem izgriezt gabalu, tad atpakaļ ielikt nevar, jo tie ir tik sulīgi, ka šūnas griezuma vietā spēcīgi piebriest. Izdevās nopirkt veikalā arī dabīgo saldējumu bez emulgatoriem un citiem E. Cena, protams, arī bija attiecīga: 32 santīmi par visparastāko krējuma saldējumu vafeļu glāzītē, bet par to garšu es nebūtu žēlojis pat latu. Diemžēl šis saldējums nedēļas laikā izzuda no veikaliem un to aizvietoja 2x lētākais sintētiskais E-saldējums, kas garšoja tāpat kā saldējumi pie mums Eiropā (kautgan teiktu, ka mums Latvijā ir vairāk atūdeņots). Nu tātad arī Krievija pamazām integrējas un pārņem standartiņus. Bet gaļas izstrādājumi un augļi joprojām garšoja izcili. Vienīgais, tie maksāja ļoti dārgi.

16.07.2005. - II diena

Mēģināju piereģistrēties uzturēšanas vietā. Gāju uz miliciju, tur aizsūtīja uz kautkādu "Pasu galdu". Kad es uzprasīju, kur tas atrodas, dežurants, nespēdams izskaidrot, pateica man virzienu kur iet, un pateica, lai pa ceļam visiem prasu. Viņš teica: "Jazik do Kijeva dovedjot". Pagāju tikai 50 metrus (!) uz austrumiem, jautādams pa labi un pa kreisi, un blakusmājā atradu to Pasu galdu. Tur bija kautkāds migrācijas dienests, kur man pateica, ka, ja viņi nav taisījuši man ielūgumu, tad nereģistrēs, pie tam vēl cilvēkam, kas mani pieņem, ir jātaisa iesniegums, kas tiek izskatīts vismaz nedēļas laikā, jo pilsētiņa ir slēgta (militārā). Tātad process ilgs, bet es biju domājis palikt 13 dienas. Tas neder. Tātad bija jādodas uz to mistisko Golden Mary, uz kurieni mani nosūtīja tūristiskā aģentūra.

Biju vietējā tirgū. Turiene vispār ir īpatnēja ar to, ka pirmdien daudzām tirdzniecības vietām ir brīvdiena vai īsā darba diena. Tirgū 5% pārdevēju ir vjetnamieši, kas tirgo tekstilu, kas ir tik ļoti aizliegts Eiropā zemas cenas dēļ. Nopirku arī sev pāris lupatas. Cena nebija nemaz tik zema.

Gāju peldēties smilšu karjera ezerā aiz lidlauka. Pa ceļam mežā pieēdos zemenes. Pēc nedēļas zemeņu vietā ēdu avenes. Ezerā uzbruka kautkādi kņīšļi - mazās mušas, kuru kodiens atstāja zilumu 2cm radiusā un nelielu asins izplūdumu. Odi bija tikpat nežēlīgi un ļoti gudri arī. Latvijas odus vismaz var mierīgi nosist, bet krievu odi mūk prom, kad vēl tikai paceļu roku. Dienā odi ielido telpā un gaida, bet naktī izlido ārā un kož, tāpēc šad tad pagulēt neizdevās īsti. Lido arī ļoti klusu. Bet ja ir labs laiks, tad vakarā visapkārt dzied jautrā tauta un odus dzirdēt nevar. Vispār gāju uz dažādiem ezeriem peldēt gandrīz katru dienu. Peldējot konstatēju, ka man ir ļoti deformēts mugurkauls, jo bija grūti turēt galvu virs ūdens un krakšķēja mugurkauls augšdaļā, bet nedēļa šādas peldēšanas terapijas līdzēja man diezgan labi.

17.07.2005. - III diena

Biju piknikā pie ezera. Vakarā saņēmu nepatīkamu ziņu no Latvijas. Par to negribu stāstīt. Tiklīdz saņēmu to ziņu, sākās spēcīgs negaiss, kas pavadīja mani ceļā no brālēna līdz vecmammas mājām. Ļoti patīk, kad daba spēlē līdzi manām emocijām. Laba sakritība. Spēcīgi izmirku, bet man tas patika. Kopš tās dienas nedaudz lija arī visas turpmākās dienas. Gāju gulēt bet tā arī neaizmigu.

18.07.2005. - IV diena

No negulēšanas sāpēja galva. Diena tāda bezsakarīga bija, galva pilna bezjēdzīgu domu. Vakarā gāju peldēties atkal. Man līdzi visu laiku bija lapiņa ar dziesmu tekstiem, kurus es mācos no galvas, tad kad daru kautko garlaicīgu, piemēram, braucu autobusā vai sēžu un gaidu kautko. Tas palīdz novērst domas no problēmām. Bet tā ir grūti - mēģināt nodziedāt kautko tikai prātā - muti nevirinot un bez balss.

19.07.2005. - V diena "Piedzīvojumi-1"
Es nebiju redzējis sapņus jau mēnešiem, bet ar šo dienu spēja redzēt sapņus man atgriezās un katru rītu es noskatos kādu interesantu sižetu, par ko pēctam ilgi varu domāt. Šajā dienā es redzēju šādu sapni: man šauj virsū, es redzu kā man garām lido lodes, es skrienu pretī lodēm šāvēja virzienā, dažas lodes atsitu ar kautkādu priekšmetu man rokās, tuvojos šāvējam un... Te nu sapnis beidzās. Nezinu, kas tur notika tālāk.

Kad piecēlos, prātā ienāca doma, ka es gribētu strādāt kādu vientuļa cilvēka darbu - kļūt par aģentu kādā no izlūk- vai citiem specdienestiem, vai vismaz INTERPOLā, kur būtu action un briesmas dzīvībai, un kur pat dzīvs būdams es varētu būt vēss kā bez dvēseles.

Ar māti un brālēnu aizbraucām uz Maskavu. Tagad elektrovilcieniem tur vairs nav kontrolieru, jo izkāpjot Maskavā ir jāiziet kontrolpunktam, kur ir jāuzrāda biļete. Acīmredzot ar vilcienu visi brauc tikai uz un no Maskavas, bet starp pieturām mazākumā. Protams, var biļeti arī nopirkt pēc brauciena, bet tā cenu es nezinu, jo pie kases galapunktā bija liela rinda, kas jau ir labs arguments par savlaicīgu biļetes iegādi. Un beidzot dzelzceļa apkārtne pie Maskavas pa šiem 15 gadiem tika sakārtota un izremontēta - tagad tur aug krūmi, kas veido dzelzceļa kompānijas logo formu. Vilciens vispār ir mans iecienītākais transporta veids. Žēl redzēt, kā mums Latvijā tie sarūk vagonu skaitā līdz pārvēršas gandrīz par tramvajiem - ir redzēts elektrovilciens, kas sastāv tikai no diviem vagoniem.

Maskavā mēģināju piereģistrēties uzņemošā organizācijā. Organizācija saucas Golden Mary, atradās netālu no Arbata kautkādā drūmā pagalmiņā, kautkādā pagrabiņā ar zemiem griestiem. Viņi pieprasīja manu Pasi un 16Ls, teica, lai nāku pakaļ rīt, bet es nepiekritu. Negribēju šķirties no pases svešā valstī, da i naudas žēl. Labāk noriskēšu izšmaukt caur robežu, jo tas jau tika vienreiz veiksmīgi izdarīts gadu atpakaļ.

Pastaigājos pa Arbatu. Šī, kādreiz tik ļoti izslavētā iela, tagad ne ar ko neatšķirtas no citām, jo senlaicīgās ēkas ir aizēnotas ar alusdārziem un veikalu bērnišķīgi-raibām izkārtnēm. Visur ir pilns ar mašīnām, kas, pat ja atrodas stāvvietā, traucē pārvietoties gājējiem. Kautkur stūrī uz bruģa gulēja kāds jautru nakti pavadījis cilvēks, arī nozēlojams skats. Taču man patika Jaunais Arbats, tur ir diezgan futūristiski: likās, ka es biju atgriezies atpakaļ uz nākotni, kad tas viss tika uzcelts. Tur iegājām grāmatu veikalā. Pārdevējas tur vienkārši bija 'superlaipnas'. Ja es uzprasu kautko vienai, viņa aizsūta pie citas, kas savukārt aizsūta atkal pie citas, bet pārdevējas konsultantes tur bija pie katra plaukta un tā es varētu ceļot laikam mūžīgi. Tomēr atradu, ko gribēju - Krievu Romances ar ģitāras pavadījumu. Kad nopirku, tad pamanīju, ka baigi prasti tur ir ar to nošu tekstu, un dziesmu tur maz, un tikai mājās es izlasīju uzrakstu maziem burtiem, ka grāmatas saturs ir pielāgots plašam cilvēku lokam. Būs vien tā vai tā jāiet pa mūzikas skolas bibliotēkām, lai sameklēt kādu skaistu gičas gabalu krievu stilā. Vēl man uz plaukta acīs trāpījās grāmata par Rasputinu, bet es nepirku - grāmatas par tādiem cilvēkiem satur tikai pieņēmumus, nevis patiesību.

Tālāk gājām uz templi - Храм Христа-Спасителя.

Templim bija jābūt uz Kremļa un maskavas upes fona, bet simts gadu laikā tur sacēla daudz 'lieku' ēku un šis skats vairs nav pieejams. Templis iekšā ar apgaismojumu un krāsām atgādināja tempļus no Tomb Raider datorspēlēm. Vienīgais - augšā pie kupoliem bija logi. Pirmā doma, kas ienāca prātā, ka gribētos zināt, kurā vietā tobrīd kristu saules stari, ja saule spīdētu. Bet bija apmācies.
Pagrabā bija muzejs. Interesanti ir tas, ka tur izdevās atrast tikai vīriešu tualeti un tā pati bija noslēpta aiz aizkariem.

Atgriezos uz Monino. Tur nolēmu aiziet pastaigāties un uzrakstīt dzejoli. Dzejoļi vairs nerakstās tik viegli, cik pirms diviem gadiem, bet tomēr uzrakstīju.
Kad pastaigājos, mani uzrunāja kautkāds piedzēries cilvēks vecumā ap 30. Viņš pasauca mani un uzprasīja, kā mani sauc. Tad pateica, ka spriežot pēc mana izskata (man mati negriezti gadu un bārda neskūta kopš februāra) viņš var teikt, ka esmu hippijs, un es esot līdzīgs Frankenšteinam. Viņš prasīja, kāds politiķis man patīk. Es atbildēju, ka esmu tālu no politikas. Viņš uzprasīja, kur es strādāju. Atbildēju, ka savā augstskolā staptautiskās sadarbības nodaļā. Te viņš pateica: ahā! Esi specdienesta aģents? Uz ko visi pasmaidījām, bet es atcerējos to, par ko biju domājis no rīta. Tad viņš man pateica, ka esot psihologs un uzskata, ka es esmu sevī noslēgts cilvēks, kas nekad citas personas nelaiž sev klāt. Vispār viņam ir taisnība,no vienas puses, bet no otrās puses, ja šis blogs būtu krieviski, es viņam iedotu adresi, lai viņš padomātu par sava viedokļa pareizību. :-D Tad viņš man uzdeva jautājumu: ko izvēlētos no šiem trim? Ģimeni, darbu (karjeru) vai utopiju? Es pateicu nedomājot - ģimeni, bet uzprasīju, kas tad īsti ir utopija. Viņš pateica, ka utopija ir tas, kurp ved Krieviju tās politiķi. :-D Vēl viņš pateica, ka ģimene nav laba izvēle, jo ģimenes cilvēki ir viegli ietekmējami un viņi dara to, ko viņiem liek. Te viņš man sāka stāstīt par Jehovas lieciniekiem un teica, lai es nekad ar viņiem nesaistos. Vēl uzprasīja, kas es pēc pārliecības. Es teicu, ka pareizticīgais, bet ar pielūgšanām neaizraujos.
Tālāk saruna bija sadzīviska. Pasūdzējamies viens otram par to, ka santehniķi ir visam garnizonam ūdeni atslēguši. Cits pajokoja, ka ūdens trūkuma dēļ ir spiests dzert šņabi. Es tad viņus atstāju un atnācu uz vecmammas mājām - pārbaudīju krānu, ūdens bija.

20.07.2005. - VI diena. "Pagātne"
Pārfotografēju radinieku bildes. Sāka interesēt ģimenes pagātne. Manuprāt, ja izzināt savus priekštečus, var daudz ko saprast arī par pašu sevi.

Atkal peldējos. Šoreiz virs ezera ik pēc minūtes lidoja lidmašīnas un ļoti zemu, jo netālu ir lidosta. Diezgan nogurdinoši bija tajā troksnī.

Nākamās divas dienas nekas interesants nenotika.

20.07.2005. - VI diena.

Sapnis: fotografēju dabas ainas. Kautkas tur vēl notika, bet neatceros, sapnis bija pārāk apjomīgs. Bija daudz cilvēku. Redzēju vēl kursabiedreni, ar kuru pirms pusgada sarakstījos. Gribētos zināt, kā viņai iet tagad.

21.07.2005. - VII diena.

Redzēju sapni. Vasaras diena. Notiek orķestru festivāls. Vieta nezināma, bet itkā Rīga, tikai itkā nākotnē, spriežot pēc arhitektūras. Festivālu atbalsta kāds lielveikals, kuram ir nomainījies direktors, un tas nezkāpēc ir būtiski. Vienā no tiem lielveikaliem biju iekšā, izskats ļoti drūms, tualetes kā padomju laikos. Vēl tajā sapnī pārvietojos pārsvarā ar gaisa transportu. Itkā taksometri, bet lidmašīnas. Beigās nonācu kautkādā viduslaiuk pilī jūras krastā, kas atradās uz raga, kas patiesībā bija dubultrags - pils stāvēja uz abiem ragiem, kas bija ļoti tuvu klāt viens otram un izstiepti gari, bet no raga uz ragu gāja apaļi tilti, ļoti augsti. Tur bija ļoti skaisti.

Šodien biju padzeries jau gandrīz aizmirsto dzīvo kvasu. Garšo kā alus, tikai saldāks, nereibina un nav urīndzenošs.

22.07.2005. - VIII diena.

Redzēju sapni par armiju. Tas sakarā ar vasaras nometni, kas man drīz sāksies. Šajā sapnī man uzticēto operāciju - bija jāierīko pilsētā slēpnis un jāiznīcinā pretinieka transportlīdzekļi - es izgāzu. Nu feini...

23.07.2005. - IX diena
Redzēju sapni, bet paspēju izgulēties tik ilgi, lai to aizmirst - palika pāri tikai apziņa, ka tas ir bijis.

Aizbraucām peldēties uz citu pilsētu. Tā bija Biserovo, un tā atradās blakus pilsētai ar jocīgo nosaukumu - Ribhoz. Kādreiz Ribhozā bija zivju audzētava, bet tagad tur var pa maksu zvejot, hehe.

Biju skatīties regbija spēli. Es nekā nesapratu, kas tur notika. Slikti redzēju arī - bija tumšs, jo nāca negaiss. Spēles laikā protams arī sākās lietus. Beigās neizšķirts.

Tomēr atļāvos paskatīties TV. Parasti atturos. Krievijā tagad ir problēma ar to, ka Ķīnieši ieceļo tās austrumu daļā un nevis saplūst ar vietējiem iedzīvotājiem, bet drīzāk saplūdina vietējos iedzīvotājus ar sevi. Izskatās, ka Krieviju klusām okupē. Vispār pa TV pārsvarā stāsta par vardarbību, negadījumiem. Noskatījos arī kautkādu 1990. gada krievu filmu "Pasport", kas bija, protams, atkal sakarā ar spiegošanu. Tur viens vecis nejauši izceļoja no PSRS un tika Izrāēlā, kur šo apsūdzēja spiegošanā, kautgan patiesībā šis bija tikai taksometra vadītājs. Visu filmu viņš centās nokļūt dzimtenē - Gruzijā, bet vienmēr bija kautkādi kuriozi.

24.07.2005. - X diena
Redzēju sapni. Es itkā atrodos datorspēlē System Shock vai Deus Ex, ja spriest pēc tā, kā viss izskatās. Es pārvietojos pa tuneļiem, kur man nedrīkst atrasties. Nezinu, kāpēc tur esmu. Viss ir ar elektroniskiem slēdžiem, kurus es bez grūtībām apeju. Pēctam mani pamana un notiek pakaļdzīšanās. Tālāk neatceros.

Šajā dienā man radās neatkārtojama izdevība aizbraukt pa velti uz teātri Maskavā. Pirms izrādes fotografējāmies. Tur bija arī pazīstamie aktieri uzaicināti skatīties izrādi. Noforografēju savu mammu kopā ar slavenu krievu aktieri Vladimiru Steklovu. Bet izrāde bija kautkas īpašs. Var to nosaukt par neoficiālo pirmizrādi, nē, tā ir izrāde 'savējiem'. Tātad, biju Raikina teātrī uz Reja Kuni komēdijas "Smeshnije dengi" mēģinājumu, kurā par skatītājiem tika uzaicināti aktieru draugi un draugu draugi. :-D Pirmizrādei bija jābūt oktobrī, bet aktieri, lai mēģinājumā būtu interesantāk, uzaicina skatītājus no savu paziņu loka. Izrāde bija ļoti laba. Gribētu es zināt, kā ir ar teātri Latvijā... Kādreiz aiziešu.

25.07.2005. - XI diena
Šajā dienā nekas īpašs nenotika. Varētu tikai pierakstīt sapni.
Es atradu kautkādu radioaktīvā ieža gabalu un paņēmu to sev. Tad man pakāļ atkal dzinās, lai to akmeni atņemt. Tas viss notika pilsētā. Un man rokās ir veselībai kaitīgs materiāls, ar kuru es ieeju iekšā transportlīdzekļos - apstaroju ne tikai sevi, bet arī apkārtējos. Galvenais, nepazaudēt akmeni.
Izskatās, ka man zemapziņā ir vai nu vajāšanas mānija, vai arī es tiešām gribu būt specaģents. Banāli. Es patiesībā nevēlos neko tādu.

26.07.2005. - XII diena
Šajā dienā nekas īpašs nenotika. Varētu tikai pierakstīt sapni.
Esmu cilvēks-lauva. Man ir lauvēns. Lauvēnu ķer kāds cilvēks. Cilvēks baidās no manis, bet nebaidās no lauvēna. Es domāju, ka varētu pasargāt lauvēnu, ja būtu tam visu laiku klāt, nevis, ja mēģināšu nogalināt cilvēku. Bet lauvēns skrien ļoti ātri un es netieku līdzi.
Vēl šajā sapnī redzēju daudz tirdzniecības centrus un saldumu nodaļas tajos, kur iepirkos, bet man nepatika tas, ko pirku - tas gan nav interesanti, jo tā man parasti ir dzīvē.

27.07.2005. - XIII diena
Naktī nevarēju aizmigt. Bija karsts. Odu kodieni niezēja. Šodien man bija jādodas ceļā uz Latviju. Kad savācāmies un izgājām ārā no mājas, sākās liels negaiss. Tikpat liels, cik 17.07.2005. Līdz dzelzceļa stacijai biju samircis, pat lietussargs nelīdzēja.

28.07.2005. - Atgriežos uz Latviju.
Ar vilcienu atbraucām uz Pleskavu. Šķērsoju robežu. Reģistrācijas nebija, par to dabuju protokolu, vēl noņēma pirkstu nospiedumus un ievadīja datubāzē. Labi, ka vismaz kļūdījās, kad pierakstīja manu dzimšanas vietu. To visu darīja sieviete, un viņas balsī bija tāds kā uzmundrinājuma gars, ka, itkā nekas traks nav noticis: viņa teica, ka tiesa var nolemt arī atcelt sodu, bet ja ieskatīties viņai acīs, tad varēja manīt tādu kā tukšumu, kas ļāva saprast, ka viņai ir vienalga un ka nekas labs nav. Pēc administratīvās tiesas, kas notika bez manas klātbūtnes, saņēmu kvīti par sodu 20Ls apmērā. Vajadzēja braukt ar vilcienu, pagaišgad tur izšmaucos cauri bez reģistrācijas. Tādas nu bija beigas šim ceļojumam.

( Foto šeit un arī nedaudz šeit. )