Toulouse-Lautrec (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} gentle) rakstīja,@ 2005-06-23 11:30:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
Alūksne - Igaunija
Pagaišnedēļ ceturtdien aizbraucu uz Alūksni. No Alūksnes nākamajā dienā devos uz pilsētu Vastseliina Igaunijā, kur tusēju tik daudz, cik man pat sapņos nav rādījies. Atgriezos uz Alūksni svētdien. No Alūksnes tad uzreiz agri nākamajā rītā devos uz Rīgu, taču labāk būtu bijis, ja es paliktu Alūksnē līdz Jāņiem.
@ Uz Alūksni
Ceļā bija jāpavada 4,5h, tācu par laimi, kad iekāpu autobusā, satiku tur paziņu, un visas 4,5h tika pavadītas nepārtrauktās sarunās par izglītību, politiku. Konstatējām, ka kautkā ir tā sanācis, ka šo trīs augstskolā pavadīto gadu laikā mums ir sākušas patikt pavisam citas profesijas. Piemēram, es studēju juristos, bet tagad gribētu būt skolotājs. Kad ceļš bija galā, devos mājup, no kurienes uzreiz pie paziņām un uz breika treniņu! Trenējos spēcīgi, jo šoreiz bija mūzika un vēl draugi - pie mūzikas nevar dzirdēt sirds ritmu, bet draugu klātbūtnē gribas visu uztaisīt izskatīgāk. Pēc treniņa atkal uz mājām un tad devos fotografēšanas gaitās.Ar dažām bildēm papildināju savu galeriju (sk. ar bildi Nr. 027) Ļoti daudz smuku kadru palaidu garām, jo fotoaparātā man ir ielādēti tikai 16MB fotomunīcijas. Sapņoju par šo mantiņu:
@ Senču kults
Piekdienas rītā izvilku ārā ģimenes fotoalbumu un skatījos radinieku bildes. Dažas pārfotografēju - elektroniski tās ir lielākā drošībā un nemainīgākas. Skatoties radinieku bildes, sāku apzināties, ka šie cilvēki ir dzīvojuši pirms manis un ir mana pagātne. Viņu dzīvesveids pataisīja viņus par tādiem, kādi viņi ir, un viņu daļas tagad veido mani. Uzreiz rodas atbildības sajūta, jo, ja es tagad sevi izniekošu un neradīšu sev nekādu nākotni, tas nozīmēs, ka mani priekšteči tikpat labi varēja arī vispār nedzīvot, jo mana nākotne ir arī viņu nākotne.
@ Pārsteigums no Rīgas
Piekdienas rītā man zvana no darba un saka, ka man ir nekavējoties jādodas uz Migrācijas pārvaldes Vīzu nodaļu parakstīt papīru, ko es itkā biju tur atstājis neparakstītu. Vispirms es sāku apsvert iespējas atgriezties uz Rīgu. Ņemot vērā to, ka autobusu sarakstu es nezināju, bet ja arī zinātu, tad jāņem vērā tas, ka sabiedriskais ir cēļā kādas 5 stundas un Valsts iestādes nav kā benzīntanks, kurā var ievelties jebkurā diennakts laikā, lai nopirkt sērkociņus, tātad strādā ne ilgāk par 18:00, īsāk, nolēmu, ka kārtošu visu pirmdien. Tad, kad es to nolēmu, sāku mēģināt atcerēties, ko tad es neparakstīju. Toreiz man bija jāpārbauda uz gramatiskām kļūdām un jāparaksta par pareizību divas izdrukas. Pirmo izdruku es pārbaudīju un parakstīju. Otrajā izdrukā konstatēju kļūdu, kļūdu izlaboja, uztaisīja nākamo izdruku, kura man likās pareiza, tāpēc parakstīju, bet tikko parakstīju, es tajā atradu vēl vienu kļūdu, ko nepamanīju pirmo reizi, par ko uzreiz arī informēju, man uztaisīja trešo izdruku, kas bija pareiza un to es parakstīju, gan iestādes eksemplāru, gan savējo. Tāda ir mana notikumu versija. Es nodomāju, ka visā šajā bardakā es tomēr parakstīju tikai otrās izdrukas kopiju, kas palika tikai man uz rokas, atstājot iestādi bez nekā. Nu bet par to es varēju pārliecināties tikai uz vietas. Nolēmu par to nedomāt līdz pirmdienai.
@ Uz Igauniju
Pirms došanās uz Igauniju notika treniņš un vēl bija jāsagaida daudzi ceļabiedri. Daži no tiem nav bijuši pilngadīgi, tāpēc bija nepieciešama notariāli apstiprinātā vecāku atļauja. Kautko tādu, protams, dabuja tikai retais, tāpēc arī liela daļa nebrauca. Viens džeks vispār bija nozaudējis pasi. Labi, ka mums piebiedrojās diezgan spēcīgs breika meistars no Vecpiebalgas. Viens meistars atsver pat tūkstošiem iesācēju. Sagaidījām pārstāvjus no Igaunijas, kas mūs ar mašīnām aizveda uz pilsētu Vastseliina.
@ Vastseliina
Vastseliina ir neliela pilsēta Igaunijas dienvidaustrumos, kurā 18.-19. jūnijā notika Gadatirgus. Un Alūksnes breika komanda turp tika uzaicināta dejot. Kad atbraucām, tad mūs sagaidīja divas igauņu meitenes, kas šo dienu laikā bija mūsu gides. Mums parādija skatuvi, uz kuras plīvoja arī Latvijas karogs mums par godu. :-) Tad aizveda un iedalīja istabas naktsmītnē. Piektdienas vakarā uzreiz taisījām treniņu. Man bija problēma, jo ceturtdienas treniņa rezultātā šausmīgi sāpēja viss ķermenis, tomēr, ja labi iesildīties, tad pakustēties varēja. Pēc treniņa notika diskotēka, lēkāju tur kādas 3h līdz pusnaktij. Kāda meitene man pateica, ka es atgādinu kādu viņai pazīstamo itāli. Hehe, cilvēki piedēvēja mani dažādām tautībām, bet itālis ir pirmo reizi. Pēc tusa gāju uz mitekli.
Izmitināja mūs kādas skolas ēkā, telpas bija ļoti labas, bija gan dušas, gan tualete, kā arī gan ziepes, gan tualetes papīrs. Ēka diezgan senlaicīga, ar biezām sienām - manam telefonam zona bija tikai pie loga. Tas man patīk - būt tālāk prom no visas radiācijas, kautgan mobilais telefons, ja nav zonas, tad, meklējot zonu, pats pamatīgi pastiprina elektromagnētisko starojumu.
Gāju gulēt, pamodos 5:00, jo bija gaišs un gaitenī kautkas trokšņoja. Kautkā nomocījos līdz 07:30. 8:00 uz brokastīm - apmaksā uzņemošā puse. :-) Pēc brokastīm iesildīšanās - nebiju spējīgs pakustēties aiz noguruma un iepriekšējo dienu pārslodzes, cerēju tikai uz adrenalīnu. 11:50 uzstāšanās - cerības uz adrenalīnu attaisnojās - visas sāpes pazuda un kustīgums atjaunojās. Pēc uzstāšanās notika mūsu prezentācija vietējā jauniešu centrā. Pēc prezentācijas pie mums pienāca kāda meitene un apjautājās par breiku un lokanību. Izrādījās, ka viņa ir ļoti prasmīga dejotāja un ir šausmīgi lokana. Nekad dzīvē vēl nebiju redzējis tik ļoti elastīgu cilvēku. Uzreiz atskanēja ideja piedāvāt viņai uzstāties kopā ar mums nākamajā dienā. Viņa piekrita. Turpat uzreiz tika izdomāts un izmēģināts šovs. Labi, norunājām mēģinājumu vēl uz rītdienas rītu.
Vakariņu laikā kāds neizturēja un pajautāja mūsu igauņu gidēm, ko viņas domā par to, ka igauņus uzskata par lēno tautu. Izstāstīja arī pāris jokus. Un protams, nekādas reakcijas no viņu puses. Vismaz, nekādas manāmas reakcijas. Pieticīgs smaids neskaitās.
Pēc vakariņām atkal tusiņš! Šoreiz citur - kādā mežaparkā - Vana Vastseliina. Tur bija tāda kā zaļumballe. Sākumā gājām uz pilsdrupām - tur fotografējāmies, vērojām apkārtni, lietojām atspirdzinošos dzērienus, bet pēc saulrieta kautkā visi izklīdām. Es uzaicināju dejot igauņu meiteni, pēctam viņa pārslēdzās un citu džeku no mūsu grupas. Nu jā, tādu deju, kādu izpildīja viņš, es neatļautos, hehehe. Gāju skatīties kā igauņi mēģina aizdedzināt ugunskuru - benzīns deg, bet zari nedeg. Žēl, jo zaru bija daudz - cerēju, ka būs kautkas manāms, kad degs. Tālāk, lai nosist laiku, nopirku tēju. Patiesībā man ļoti sāpēja kakls, sākumā mēģināju pat ar ārstniecisko spirtu sildīt, tajā ballē to bija diezgan viegli atrast gandrīz vai nu katram garāmgājējam, bet nekā, tā kā nācās vien sildīties ar tēju. Nu tā dzerot tēju, kura ļoti lēnu dzisa, bet karstu es dzert nevaru, es sagaidīju autobusu, lai doties atpakaļ.
Nākamajā rītā atkal brokastis, atkal mēģis un uzstāšanās. Kautkur pa vidam es pastaigājos pa gadatirgu, pameklēju kautko interesantu. Neko neatradu. Vienīgais, vienā vietā pārdevās kapakmeņi un viens kapakmens bija gliemeža formā. Vai tas bija kārtējais joks par igauņu tautu? Gan jau tikai skulptūra dārzam. Nopirku ķiršus, kuri izrādījās gandrīz bez garšas. Viss skaidrs - GM faktors. Uzstāšanās bija forša, šoreiz kautkas pat filmēja, un mūsu special guest pat deva interviju. Dīvaini bija tas, ka pēc uzstāšanās uzreiz operatīvi vajadzēja braukt prom - tā izdomāja organizatori. Gandrīz vai no skatuves uzreiz būtu jālec mašīnā, ja vien mašīna nebūtu 200m attālumā. No otrās puses pat labi - nav ko kavēties.
@ Alūksne
Alūksnē izkāpām autoostā. Mūsu atbalstītājs no Vecpiebalgas uzreiz devās mājup, jo autobuss uz Rīgu tajā pat brīdī bija klāt. Autoostā es uzreiz satiku daudz skolasbiedru. Kādreiz visi tik ļoti noskaņoti dzīvot Rīgā, tagad ir divreiz noskaņotāki atgriezties uz Alūksni uz visiem laikiem. Rīga mūs pievīla.
Atnācu mājās, apgūlos un sapratu, ka man ir nenormāli slikti. Sāpošais kakls tā arī nepārgāja. Biju domājis, ka tas ir no limonādēm, bet laikam kautkas cits, jo nu pārāk nopietni. Bija ļoti auksts. Ietinos segā, uzliku modinātāju uz 4:40, lai tikt uz Rīgas autobusu. Gulēt negribējās, jo galva dūca. Tik stipri svīdu, ka gulta bija absolūti slapja. Kautkā līdz 4:40 izvilku. Savācos un nācu uz mikroautobusu. Baidījos, ka varēja nebūt vietu, jo taču maksā lētāk un brauc ātrāk. Paveicās - vietas bija.
@ Rīga
Atbraucu uz Rīgu, bija jāiet novērst tas negadījums ar parakstu, bet pārāk agri atbraucu, gaidīju 2h. Nopirku bulciņas ar tēju. Tēja apdedzināja, bulciņas garšoja pēc ķimikālijām. Iestādē pirms atveršanas bija izveidojusies desas rinda. Labi, ka vēl talonus izsniedz pie ieejas. Vēl labāk - mani pamanīja (nav brīnums - jums vajadzēja redzēt manu frizūru toreiz, hehehe) un pasauca bez rindas. Izrādījās, ka es "neparakstīju" nevis otro izdruku, ar kuru toreiz bija juceklis, bet gan pirmo, kuru es patiesībā parakstīju. Izskatās, ka iestāde bija nozaudējusi to dokumentu - vieglāk jau uzvelt visu kurjeram nekā atzīt savu vainu.
@ Līgo
Ja ne šis paraksts, es tagad būtu palicis Alūksnē. Tagad esmu Rīgā, joprojām slimoju, iesnas, kakls sāp, bet vismaz temperatūras vairs nav. Līgo svinēšana man nesanāks arī šogad. Es laikam pamazām sāku ienīst šos svētkus. Nekas labs priekš manis tajos vēl nekad nebija noticis.
Pagaišnedēļ ceturtdien aizbraucu uz Alūksni. No Alūksnes nākamajā dienā devos uz pilsētu Vastseliina Igaunijā, kur tusēju tik daudz, cik man pat sapņos nav rādījies. Atgriezos uz Alūksni svētdien. No Alūksnes tad uzreiz agri nākamajā rītā devos uz Rīgu, taču labāk būtu bijis, ja es paliktu Alūksnē līdz Jāņiem.
@ Uz Alūksni
Ceļā bija jāpavada 4,5h, tācu par laimi, kad iekāpu autobusā, satiku tur paziņu, un visas 4,5h tika pavadītas nepārtrauktās sarunās par izglītību, politiku. Konstatējām, ka kautkā ir tā sanācis, ka šo trīs augstskolā pavadīto gadu laikā mums ir sākušas patikt pavisam citas profesijas. Piemēram, es studēju juristos, bet tagad gribētu būt skolotājs. Kad ceļš bija galā, devos mājup, no kurienes uzreiz pie paziņām un uz breika treniņu! Trenējos spēcīgi, jo šoreiz bija mūzika un vēl draugi - pie mūzikas nevar dzirdēt sirds ritmu, bet draugu klātbūtnē gribas visu uztaisīt izskatīgāk. Pēc treniņa atkal uz mājām un tad devos fotografēšanas gaitās.Ar dažām bildēm papildināju savu galeriju (sk. ar bildi Nr. 027) Ļoti daudz smuku kadru palaidu garām, jo fotoaparātā man ir ielādēti tikai 16MB fotomunīcijas. Sapņoju par šo mantiņu:
@ Senču kults
Piekdienas rītā izvilku ārā ģimenes fotoalbumu un skatījos radinieku bildes. Dažas pārfotografēju - elektroniski tās ir lielākā drošībā un nemainīgākas. Skatoties radinieku bildes, sāku apzināties, ka šie cilvēki ir dzīvojuši pirms manis un ir mana pagātne. Viņu dzīvesveids pataisīja viņus par tādiem, kādi viņi ir, un viņu daļas tagad veido mani. Uzreiz rodas atbildības sajūta, jo, ja es tagad sevi izniekošu un neradīšu sev nekādu nākotni, tas nozīmēs, ka mani priekšteči tikpat labi varēja arī vispār nedzīvot, jo mana nākotne ir arī viņu nākotne.
@ Pārsteigums no Rīgas
Piekdienas rītā man zvana no darba un saka, ka man ir nekavējoties jādodas uz Migrācijas pārvaldes Vīzu nodaļu parakstīt papīru, ko es itkā biju tur atstājis neparakstītu. Vispirms es sāku apsvert iespējas atgriezties uz Rīgu. Ņemot vērā to, ka autobusu sarakstu es nezināju, bet ja arī zinātu, tad jāņem vērā tas, ka sabiedriskais ir cēļā kādas 5 stundas un Valsts iestādes nav kā benzīntanks, kurā var ievelties jebkurā diennakts laikā, lai nopirkt sērkociņus, tātad strādā ne ilgāk par 18:00, īsāk, nolēmu, ka kārtošu visu pirmdien. Tad, kad es to nolēmu, sāku mēģināt atcerēties, ko tad es neparakstīju. Toreiz man bija jāpārbauda uz gramatiskām kļūdām un jāparaksta par pareizību divas izdrukas. Pirmo izdruku es pārbaudīju un parakstīju. Otrajā izdrukā konstatēju kļūdu, kļūdu izlaboja, uztaisīja nākamo izdruku, kura man likās pareiza, tāpēc parakstīju, bet tikko parakstīju, es tajā atradu vēl vienu kļūdu, ko nepamanīju pirmo reizi, par ko uzreiz arī informēju, man uztaisīja trešo izdruku, kas bija pareiza un to es parakstīju, gan iestādes eksemplāru, gan savējo. Tāda ir mana notikumu versija. Es nodomāju, ka visā šajā bardakā es tomēr parakstīju tikai otrās izdrukas kopiju, kas palika tikai man uz rokas, atstājot iestādi bez nekā. Nu bet par to es varēju pārliecināties tikai uz vietas. Nolēmu par to nedomāt līdz pirmdienai.
@ Uz Igauniju
Pirms došanās uz Igauniju notika treniņš un vēl bija jāsagaida daudzi ceļabiedri. Daži no tiem nav bijuši pilngadīgi, tāpēc bija nepieciešama notariāli apstiprinātā vecāku atļauja. Kautko tādu, protams, dabuja tikai retais, tāpēc arī liela daļa nebrauca. Viens džeks vispār bija nozaudējis pasi. Labi, ka mums piebiedrojās diezgan spēcīgs breika meistars no Vecpiebalgas. Viens meistars atsver pat tūkstošiem iesācēju. Sagaidījām pārstāvjus no Igaunijas, kas mūs ar mašīnām aizveda uz pilsētu Vastseliina.
@ Vastseliina
Vastseliina ir neliela pilsēta Igaunijas dienvidaustrumos, kurā 18.-19. jūnijā notika Gadatirgus. Un Alūksnes breika komanda turp tika uzaicināta dejot. Kad atbraucām, tad mūs sagaidīja divas igauņu meitenes, kas šo dienu laikā bija mūsu gides. Mums parādija skatuvi, uz kuras plīvoja arī Latvijas karogs mums par godu. :-) Tad aizveda un iedalīja istabas naktsmītnē. Piektdienas vakarā uzreiz taisījām treniņu. Man bija problēma, jo ceturtdienas treniņa rezultātā šausmīgi sāpēja viss ķermenis, tomēr, ja labi iesildīties, tad pakustēties varēja. Pēc treniņa notika diskotēka, lēkāju tur kādas 3h līdz pusnaktij. Kāda meitene man pateica, ka es atgādinu kādu viņai pazīstamo itāli. Hehe, cilvēki piedēvēja mani dažādām tautībām, bet itālis ir pirmo reizi. Pēc tusa gāju uz mitekli.
Izmitināja mūs kādas skolas ēkā, telpas bija ļoti labas, bija gan dušas, gan tualete, kā arī gan ziepes, gan tualetes papīrs. Ēka diezgan senlaicīga, ar biezām sienām - manam telefonam zona bija tikai pie loga. Tas man patīk - būt tālāk prom no visas radiācijas, kautgan mobilais telefons, ja nav zonas, tad, meklējot zonu, pats pamatīgi pastiprina elektromagnētisko starojumu.
Gāju gulēt, pamodos 5:00, jo bija gaišs un gaitenī kautkas trokšņoja. Kautkā nomocījos līdz 07:30. 8:00 uz brokastīm - apmaksā uzņemošā puse. :-) Pēc brokastīm iesildīšanās - nebiju spējīgs pakustēties aiz noguruma un iepriekšējo dienu pārslodzes, cerēju tikai uz adrenalīnu. 11:50 uzstāšanās - cerības uz adrenalīnu attaisnojās - visas sāpes pazuda un kustīgums atjaunojās. Pēc uzstāšanās notika mūsu prezentācija vietējā jauniešu centrā. Pēc prezentācijas pie mums pienāca kāda meitene un apjautājās par breiku un lokanību. Izrādījās, ka viņa ir ļoti prasmīga dejotāja un ir šausmīgi lokana. Nekad dzīvē vēl nebiju redzējis tik ļoti elastīgu cilvēku. Uzreiz atskanēja ideja piedāvāt viņai uzstāties kopā ar mums nākamajā dienā. Viņa piekrita. Turpat uzreiz tika izdomāts un izmēģināts šovs. Labi, norunājām mēģinājumu vēl uz rītdienas rītu.
Vakariņu laikā kāds neizturēja un pajautāja mūsu igauņu gidēm, ko viņas domā par to, ka igauņus uzskata par lēno tautu. Izstāstīja arī pāris jokus. Un protams, nekādas reakcijas no viņu puses. Vismaz, nekādas manāmas reakcijas. Pieticīgs smaids neskaitās.
Pēc vakariņām atkal tusiņš! Šoreiz citur - kādā mežaparkā - Vana Vastseliina. Tur bija tāda kā zaļumballe. Sākumā gājām uz pilsdrupām - tur fotografējāmies, vērojām apkārtni, lietojām atspirdzinošos dzērienus, bet pēc saulrieta kautkā visi izklīdām. Es uzaicināju dejot igauņu meiteni, pēctam viņa pārslēdzās un citu džeku no mūsu grupas. Nu jā, tādu deju, kādu izpildīja viņš, es neatļautos, hehehe. Gāju skatīties kā igauņi mēģina aizdedzināt ugunskuru - benzīns deg, bet zari nedeg. Žēl, jo zaru bija daudz - cerēju, ka būs kautkas manāms, kad degs. Tālāk, lai nosist laiku, nopirku tēju. Patiesībā man ļoti sāpēja kakls, sākumā mēģināju pat ar ārstniecisko spirtu sildīt, tajā ballē to bija diezgan viegli atrast gandrīz vai nu katram garāmgājējam, bet nekā, tā kā nācās vien sildīties ar tēju. Nu tā dzerot tēju, kura ļoti lēnu dzisa, bet karstu es dzert nevaru, es sagaidīju autobusu, lai doties atpakaļ.
Nākamajā rītā atkal brokastis, atkal mēģis un uzstāšanās. Kautkur pa vidam es pastaigājos pa gadatirgu, pameklēju kautko interesantu. Neko neatradu. Vienīgais, vienā vietā pārdevās kapakmeņi un viens kapakmens bija gliemeža formā. Vai tas bija kārtējais joks par igauņu tautu? Gan jau tikai skulptūra dārzam. Nopirku ķiršus, kuri izrādījās gandrīz bez garšas. Viss skaidrs - GM faktors. Uzstāšanās bija forša, šoreiz kautkas pat filmēja, un mūsu special guest pat deva interviju. Dīvaini bija tas, ka pēc uzstāšanās uzreiz operatīvi vajadzēja braukt prom - tā izdomāja organizatori. Gandrīz vai no skatuves uzreiz būtu jālec mašīnā, ja vien mašīna nebūtu 200m attālumā. No otrās puses pat labi - nav ko kavēties.
@ Alūksne
Alūksnē izkāpām autoostā. Mūsu atbalstītājs no Vecpiebalgas uzreiz devās mājup, jo autobuss uz Rīgu tajā pat brīdī bija klāt. Autoostā es uzreiz satiku daudz skolasbiedru. Kādreiz visi tik ļoti noskaņoti dzīvot Rīgā, tagad ir divreiz noskaņotāki atgriezties uz Alūksni uz visiem laikiem. Rīga mūs pievīla.
Atnācu mājās, apgūlos un sapratu, ka man ir nenormāli slikti. Sāpošais kakls tā arī nepārgāja. Biju domājis, ka tas ir no limonādēm, bet laikam kautkas cits, jo nu pārāk nopietni. Bija ļoti auksts. Ietinos segā, uzliku modinātāju uz 4:40, lai tikt uz Rīgas autobusu. Gulēt negribējās, jo galva dūca. Tik stipri svīdu, ka gulta bija absolūti slapja. Kautkā līdz 4:40 izvilku. Savācos un nācu uz mikroautobusu. Baidījos, ka varēja nebūt vietu, jo taču maksā lētāk un brauc ātrāk. Paveicās - vietas bija.
@ Rīga
Atbraucu uz Rīgu, bija jāiet novērst tas negadījums ar parakstu, bet pārāk agri atbraucu, gaidīju 2h. Nopirku bulciņas ar tēju. Tēja apdedzināja, bulciņas garšoja pēc ķimikālijām. Iestādē pirms atveršanas bija izveidojusies desas rinda. Labi, ka vēl talonus izsniedz pie ieejas. Vēl labāk - mani pamanīja (nav brīnums - jums vajadzēja redzēt manu frizūru toreiz, hehehe) un pasauca bez rindas. Izrādījās, ka es "neparakstīju" nevis otro izdruku, ar kuru toreiz bija juceklis, bet gan pirmo, kuru es patiesībā parakstīju. Izskatās, ka iestāde bija nozaudējusi to dokumentu - vieglāk jau uzvelt visu kurjeram nekā atzīt savu vainu.
@ Līgo
Ja ne šis paraksts, es tagad būtu palicis Alūksnē. Tagad esmu Rīgā, joprojām slimoju, iesnas, kakls sāp, bet vismaz temperatūras vairs nav. Līgo svinēšana man nesanāks arī šogad. Es laikam pamazām sāku ienīst šos svētkus. Nekas labs priekš manis tajos vēl nekad nebija noticis.
Nopūsties:
