Draugu ēnas
Draugu Ēnas. Dzejolis par cilvēkiem, kuri uzskata, ka viņu dzīve ir smagāka nekā citiem. 10.06.2005.

---

Dzīvoja reiz divi draugi,
Kas bij kopā katru dienu.
Vai tā pilsēta vai lauki,
Grūda bēdas viņi sienā.

Vai tā diena bija gaiša,
Saulei spilgti spīdot augšā,
Vai tā diena bija tumša,
Kad zūd mākoņos sirds tukša,

Prasa sirds tad kādu līdzās,
Kas prot vienmēr uzklausīt,
Asaras kā rasas vēsas
Otra sirds var uzsildīt.

Tas liek bēdām pazust ātri,
Jo par bēdām nedomā,
Izvairās no bēdām gudri,
Nebaidoties ne no kā.

Draugi aizmirsa reiz sauli,
Domāja, ka var bez tās
Tumsu padzīt tālu ļoti,
Tālu tik, lai aizmirstas.

Krājās tumsa, auga ēna,
Draugu sirdis pārņemdama,
Novājēja sirdis lēnām,
Draugu jūtas zaudēdamas.

Domādami vien par ēnām,
Draugi lielīt, mērīt sāka,
Savas ēnas, kuras lēnām
Draudzībai jau kapus raka.

Pūlēs pierādot viens otram
To, cik katram ēna liela.
To, cik katram dzīve smaga,
Tie viens otru tumsā grūda,

Aizvainoja, aizēnoja,
Mīlēja vairs tikai sevi,
Un viens otru izmantoja
Tie kā bēdu izgāztuvi.

Un tā ilgi strīdējās,
Jo pavisam aizmirsās
Viņiem tas, ka saules gaismā
Visas ēnas nav nekas.