Lonelyness 3 - Nelūgtā viešņa
Meklējot piemērotu ozolzaru kokles tapām, kā arī sazāģējot no sniega smaguma kritušos kokus, pastaigājos pa mežu, sadzirdēju soļus sniegā, pagriezos, bet neredzu nevienu. Kaut arī marts, tomēr spīdēja saule un meža darbos ir patīkami bez krekla. Nolēmu pacelt un uzvilkt to, jo sapratu, ka kāds tuvojas, tad pēkšņi sadzirdēju ieroča pārlādēšanas skaņu. Pagriezos un ieraudzīju skaistu gara auguma blondīni ar medību bisi vērstu pret mani.

"Kas tu esi un ko tu te dari?" jautāja viņa. "To pašu es gribētu pajautāt Jums" atbildēju es. "Medību sabiedrība ir noslēgusi līgumu ar šīs teritorijas īpašnieku par atļauju šeit medīt, es te drīkstu atrasties" atbildēja viņa. "Jā, atceros, biju parakstījis tādu līgumu", saku es, tādējādi atklājot, kas esmu. "Skaidrs, bet kāpēc pliks, nav auksts?" viņa nolaida ieroci. "Vai tiešām izskatos tik biedējoši, ka bija jātēmē?" cenšos pārvērst to par joku. "Nē, atskaitot neķemmētos matus un Robinzona bārdu... Un vēl tā zemnīca... Izskatās pēc lāča midzeņa no ārpuses". -"Kas vainas Lāčiem?" -"Lāčiem ne vainas, bet šobrīd vajag vilku. [pauze] Ar vilkiem man ir īpašas attiecības."

- "Ko lai saka, varētu aiziet apskatīties, var gadīties, ka lāča midzenī būs ielīdis kāds vilks."

- "Tā nevar gadīties. Bet apskatīt tāpat var."

[izdomāts, turpinājums sekos]