Savējais
Cik ironiski - kad es izturos pret cilvēkiem kā svešs, tad cilvēki sāk izturēties pret mani kā pret savējo, jo svešs būdams esmu savaldīgs, un tas cilvēkiem patīk, taču, kad es izturos pret cilvēkiem kā savējais, tad cilvēki zaudē cieņu pret mani, jo savējais būdams esmu atklāts - līdz ar to it kā izzināms, taču arī pārprotams, un tad attiecīgi viegli ievainojams, jo atklāju arī savas vājības; emocionāls - līdz ar to mazāk vīrišķīgs; rotaļīgs un bezrūpīgs (kas izriet no atklātības un emocionalitātes) - līdz ar to bērnišķīgs.

Secinājums:
Ja es gribu būt draugs kādam, tad šis cilvēks nedrīkst būt mans draugs.

Tas ir ne tikai ironiski, bet arī dzīve tad pārvēršas par murgu - mūžīgo teātri, kur ir jātēlo savaldīgais "savējais", jo, ja netēlo, tad ir cits murgs - sveši ļaudis mani slavē un izsaka komplementus, bet savējie vienīgi pārmetumus.

Noteikti ir ļaudis uz šīs planētas, kuriem vienlaicīgi varu būt tuvs un kuri neskatoties uz to paliks tuvi man, taču tā laikam ir viena no dzīves jēgām - tādus cilvēkus atrast.