Sutas balss 2008
Un atkal pēc divu gadu pārtraukumā iepriekšējā iespaidā devos uz Sutenieku.


Kad ierados, mani nekas nepārsteidza, izņemot to, cik maz cilvēku bija atnākuši. Visas aizdomas, kas saistījās ar to, ka tanī pat dienā vidusskolā bija izlaidums, iespējams, apstirpinājās. Bet nodomāju: "vēl ir gaišs, gan jau uz nakts pusi cilvēki sanāks". Nesanāca. Un gaišs bija vēl ilgi, jo taču gandrīz bija Jāņi. Galvenais tomēr, kas lika cilvēkiem nenākt, bija cena. Par daudz priekš pasākuma, kur pārsvarā nāk bērni.

Noskatījos to, kamdēļ īstenībā galvenokārt arī biju atnācis - Volyst uzstāšanos. Sagaidīju to brīdi, kad apkārt vairs nebija nevienas pazīstamas sejas, un devos mājup.

Ceļā no un uz mājām mani pārsteidza lieta, kas nekad iepriekš nenotika. Man izdevās nostopēt gan turp, gan atpakaļ, turklāt nemaz neprasot. Nospriedu, ka tas pateicoties manam ģitāras koferim. Tas acīmredzot radīja kaut kādu imidžu, jo parasti visi nēsā ģitāras vieglajās somās, bet es kastē kā tāds desperado, kaut arī nekāda dārgā ģitāra man nav. Viens man teica, ka tādos koferos nēsā ģitāras, kas maksā tūkstošus, cits prasīja, vai man tur nav lespouls iekšā. Ko lai saka, lētāka kofera nemaz nav. Un gigbag tipa somas ir tikai divreiz vai trīs reiz lētākas. Nobijos par to, ka radu šādu maldīgu iespaidu, jo kādam dzērumā tiešām varētu ienākt prātā, ka tur ir kaut kāds Gibsons limited edition, tad man nāktos šķirties ar savu "lespoulu" tāpat kā manai paziņai nācās šķirties no fotoaparāta, ko viņa bija atstājusi teltī savā somā. Domāju, ka mani izglāba tas, ka pārāk apjomīga tā manta. Gandrīz tik pat labi varētu mēģināt nozagt grand piano klavieres no kāda kultūras nama.