Pāri robežai
Tomēr aizbraucu prom no Latvijas...
uz brīdi...
uz desmit dienām. Neskatoties uz saviem principiem.

Venēcija, Alpi, Austrija. Dīvaini, kaut arī braucu uz Itāliju, tomēr pārsvarā viss bija austriešu. Tirole - Grosglöckner, murkšķi, skriešana pa nogāzi lejā un tad augšā pie šļūdoņa, uz šļūdoņa un pat šļūdonī - kur tikai nav būts - mākoņos, zem mākoņiem... pareizi, virs mākoņiem nav būts. Ēdelweisus diemžēl neredzēju. Vai tas nozīmē, ka man tomēr būtu vērts kādreiz turp atkal atgriezties? Es vairs negribu ceļot, jo laiks taču vīt ligzdu. Atgrieztos uz Alpiem vienīgais, ja pazaudētu galvu, tāpat kā toreiz kādā no virsotnēm pie Austrijas karoga, kad vējš to man nopūta un es uz brīdi biju to pazaudējis, bet man paveicās, ka aiz kalna ir aizvējš un lejā ceļš, kura malā es arī atguvu to - austriešu strēlnieku cepuri. Man veicas.

Man veicas, bet tikai ne naudā - mainīts darbs, tātad atkal pārbaudes termiņš. Un šoreiz manas darba attiecības nosaka pavisam cits likums. Stingrāks? Ja neveicas naudā, tad nebūt ne. Bet tas nav nekas īpašs, jo iespējams, ka šoruden gandrīz visiem Latvijā neveiksies ar naudu. Neveiksies par 43%.

Parādījies pirmais gudribas zobs. Vēl nesāp. Bet, ja censties ar to kaut ko sakost, tad gan nav laba sajūta. Vai tiešām beidzot kļūstu pieaudzis?

Atgriežoties pie Itālijas un Austrijas - Latvijā zāle ir zaļāka, ūdens dzidrāks, mājas pamatīgākas, cilvēki skaistāki. Man veicas.