Ledusspēks
Nedēļas nogalēs braucu uz laukiem, lai kurinātu, jo rudenī aizmirsu atslēgt mājai ūdens padevi. Tas nozīmē, ka, ja mājā ir sals, tad ūdens vados sasals un pārplēsīs caurules. Bet kurināt tomēr vajadzēja katru dienu, vismaz šonedēļ.

Atbraucu, lai kārtējo reizi iekurt, bet skatos. No krāniem nāk leduspuķes. Skatos tuvāk, vadu pārejās ir plaisas, no kurām ir izspiedies ledus. Tas nozīmē, ka, tiklīdz paliks silts, sāks tecēt uz nebēdu. Tomēr ir jālien iekšā akā un jātaisa galvenais krāns ciet.

Kaimiņš bija aku jau sagatavojis ziemošanai - žēl bija jaukt nost, bet izejas vairs nav. Izvilku no akas sienu, kas jau bija piesūcies ar ūdeni. Bet aka veca, caur sienām kopā ar ūdeni iekšā sabira arī zeme. Lāpstu rokās un roku, tad spainis rokās un smeļu. Nosmērējos pamatīgi, cimdi slapji, ārā auksts, bet akā ir silti - salīdzinoši silti. Izdevās tikt līdz krānam, bet tas vairākus gadus netika skarts - sarūsēja. Vietas, uz trepēm kur pagriezties nav, nācās kāpt pa tiešo dubļos, lai ar abām rokām varētu to krānu pagriezt. Labi, ka kaimiņam bija īstā atslēga - 17 - ar abām rokām, trijiem cimdiem tomēr pagriezu par 90 grādiem, ar ko pietiek, lai atslēgtu ūdeni pavisam.

Gatavs - pavasarī plūdu nebūs. Aku atkal taisām ciet, bet ūdens vairs man nebūs. Biju plānojis palikt pa nakti. Uz pilsētu atgriezties arī nevar - bikses ir pārāk netīras - tādu autobusā neviens iekšā nelaidīs. Labi, ka sniegs ir ārā un malka šķūnī. Sakausēju sniegu - ūdens pietika gan kur kartupeļus uzvārīt, gan kur bikses un zābakus nomazgāt.

Vakars bija klāt. Tumšs. Gaismu slēgt slinkums. Laiks gulēt. Bet aizmigt grūti, jo zem grīdas sāka dauzīties žurka, kas pamodās no ziemas miega. Dzirdu - sāk ūdens tecēt. Nevar būt - līdz akai tikt iekšā bez pūlēm un pie tam vēl tumsā nav iespējams! Tad no kurienes nāk ūdens? Ienāku saimniecības telpā - vecais boilers, kas kādreiz bija pamatīgi aizsērējis, pēkšņi, kad ūdens spiediena vairs nav, atnāca vaļā un sāka pa aukstā ūdens krānu gāzt atpakaļ visu ūdeni, kas tajā bija sakrājies. Tikai vannā notekcaurule arī bija aizsalusi un ūdens netecēja prom. Jāsmeļ, bet nolēmu to izdarīt no rīta. No rīta pamodos, jo atkal dzirdu - tek ūdens. Šoreiz vannas notekcaurule atsala un neko smelt man vairs nevajadzēja.

Labi, ka saule spīdēja šajās dienās - lai kas arī notika, saule ļāva saglabāt labu noskaņojumu. Kā arī labi, ka neaizgriezu rudenī to ūdeni, jo tagad nebūtu braucis un paliktu Rīgā un neredzētu nedz lauku ainavas, nedz kartupeļu, nedz arī uguns liesmas, kur nu vēl rosīšanos ap to aku. Krānu pārejas pavasarī nomainīšu. Ar caurules stūri gan būs grūtāk - nāksies visu nojaukt, to gan neprotu. Nāksies iemācīties. Kā nekā tur taču vēlos visu mūžu nodzīvot.