Poligons "Dobele-2"
Man atkal (9. un 10. aprīlī) notika 2 dienu poligons studentu militārās apmācības ietvaros. Vieta - Bīstamo atkritumu novietne - bijušais tanku taktisko mācību poligons "Dobele-2" netālu no Gardenes. Šeit karte, sk. kvadrātu 3379.

Ieradāmies sestdien kautkur pirms 12:00. Lija neliels lietus. Sadalījāmies pa nodaļām. Tika dots uzdevums no dislokācijas punkta aiziet līdz komandpunktam, kas atradās pamestajā tanku poligona pilsētiņā netālu no bīstamo atkritumu izgāztuves. Pilsētiņa bija dažādas militārās ēkas, pussagrautas, bet vēl stāvošas. Viscaur tās rotāja ložu caurumi, jumtu pārsvarā vairs nebija. Sporta zālē uz sienām atradās nostalģiskie padomju laiku stilā zīmētie attēli, kur rādīja karavīrus, kas kirzačos skrien krosu.

Es vadīju nodaļu. Nolēmu būt arī navigators un izlūks. Gribēju nogriezt gabalu un atnākt uz komandpunktu ātrāk, bet ievedu nodaļu purvā. Visiem manis dēļ bija slapjas kājas un drēbes. Vedu nodaļu atpakaļ uz ceļa, jo laika trūka. Bija vēl jānes munīcijas kaste, kas bija diezgan smaga. Sākumā nesa nodaļnieki, tad kad iznācām uz ceļa, man bija kauns, ka ievedu cilvēkus purvā, savācu kasti sev un tad cits nodaļnieks aizveda nodaļu uz komandpunktu. Nokavējām 20min. Mission failed.

Tad notika mācības. Mācīja ierīkot ugunskuru, maskēties, ierīkot patruļbāzi. Viss teorētiski. Praktisķi mācījāmies taktiski sķērsot atklātās vietas - ceļu. Vēlāk bija pātraukums un mums tika nolasīta pavēle. x-stunda = 24:00. Izpildes laiks X+4h.

Vakarā vada sastāvā aizgājām uz mežu. Tur ierīkojām patruļbāzi. Bija problēmas ar karti, jo apvidus bija mainījies. Laikam mežus izcirta. Patruļbāze bija uz īsu laiku, tāpēc bez ierakumu rakšanas. Vēlāk viens no profesionālā militārā dienesta karavīriem, kas bija prasmīgs šādās pārgājiena lietās, ieteica veidot bāzi citur un tumsā viss vads mainīja patruļbāzes vietu. Aizgājām uz diezgan atvertu vietu, kur nebija krūmu un kur bija daudz sagāzto koku. Bija manāms, ka kādreiz tur jau kāds bija ierīkojis patruļbāzi. Vismaz es pamanīju atstāto priekšposteņa ierakumu. Tad tika iekurts ugunskurs un parādījās vismaz kuatkāda gaisma. Tad tika iedalītas pozīcijas un noteikti šaušanas sektori.

Man tika uzdots norobežot patruļbāzes perimetru ar striķi. Striķis sapinās. Bet kad vada seržants to atpina, tad vienalga striķa pietrūka, lai apzīmēt visu patruļbāzes trijstūri. Es nepaguvu paēst. Tad viens no otrā gada studentiem bija sagatavojis pavēli, ko arī nolasīja. Es biju paķēris īdzi maizi un nodaļa gāja uzdevumā. Tumsa bija pilnīgā, gājām uz intuīciju, bet tomēr izgājām ārā no meža. Tad gājām pa pļavām un ceļu. Uzdevums bija izlūkot vienu apvidus kvadrātu un atrast slēpni. Slēpni neatradām. Kautgan pamestās pilsētiņas ēkās bija dzirdami soļi. Tos noignorēja. Cita nodaļa aizgāja meklēt pretinieka patrulbāzi. Mēs palikām meklēt slēpni. Vēlāk nodaļas komandieris sadalīja mūs divās grupās, kur es atrados atbalsta grupā. Atbalsta grupa gaidīja, kad izlūkgrupa atgriezīsies no meklēšanas. Gribējās gulēt. Aizmigt neizdevās, jo zeme bija auksta. Šur tur tumsā bija manāmi gaismas punktiņi. Priekš jāņtārpiņiem tā kā agri, man teica, ka tas esot fosfors, kas rodas, kokam pūstot. Gribēju nofočēt, bet aizmirsu izslēgt zibspuldzi - ups, cik labi, ka tās bija mācības. Nav labāka veida atklāt savas pozīcijas. :-) Atgriezāmies uz patruļbāzi.

Atrast patruļbāzi bija grūtāk, jo ugunskurs bija nodzēsts. Es vispār nezinu, kas tur notika, jo es tikai gāju kādam pakaļ. Orientējos pēc dzirdes. :-)

Tad sadalīja dežuras, man izdevās pagulēt vienu stundu. 6 no rīta piecēlos, jo bija auksts, un es nemaz nebiju izmantojis guļammaisu slinkuma dēļ, tik izritināju paklājiņu. Tad apēdu kautkādus griķus ar cūkgaļu, nereāli pretīgie konservi. Sildījos pie ugunskura ar vēl dažiem nomodā bijušajiem. Tad atnāca rīts.

Atstājām patruļbāzi, atgriezāmies uz komandpunktu, bija iespēja nomazgāties. Neizmantoju. Tālāk notika atkal mācības - slēpnis. Sākumā teorētiski, tad praktiski. Te daži studenti pielaida kļūdu, sāka apšaut viens otru no tuva attāluma. Ar salūtpatronām var arī nosist. Vajag tikai pirms tam iebāzt stobru zemē, lai būtu kautkas, kas varētu lidot. Tālāk bija praktiski.

Beigās devāmies uz autobusu - atpakaļ uz dislokācijas punktu. Pa ceļam izšāvām atlikušo salūtmunīciju. Atgriezties ar neizšautām patronām nedrīkstēja - kam tad vajadzīga militārā apmācība, kur nešauj? Patrenējos ātršaušanā. Pēc katra šāviena bija jāpārlādē - tāda īpatnība ar salūtpatronām. Vot to es saucu par šaušanas sportu.

Iesēdāmies uz autobusu, tad atpakaļ uz Rīgu. Atkal pagulēju. NAA tīrījām ieročus. Aiz noguruma sakasījos ar vadību, dabuju mutisko aizrādījumu, jo atstāju savu ieroci izjauktā veidā un bez uzraudzības. Tā ir, kad karavīrs vienkārši aiziet dirst nedomājot par sekām. Tika nozīmēti labākie nodaļas komandieri. Es jau no noteikti tas nebiju. Hahaha. :-) Es ieteicu to nodaļnieku, kas vadīja kaujas pavēles izpildi naktī. Visa mana nodaļa tā ieteica. Viņš arī saņēma apbalvojumu.

Atgriezos uz kojām, safočēetās bildes ieliku kompī, tad pārsūtīju visiem, kam varēju. Lūk tā man gāja.