Visādas huiņas pa galvu.
Šorīt pirmo reizi pamodos ar pizdec apziņu, ka darba tūlīt nebūs un es nafig vairs nevienam neesmu vajadzīgs. Beidzot pieleca tā teikt. Autiņš arī pieleca, bez raustīšanās. Sapnī redzēju kā mūsu bijušo skolu grasās jaukt nost, es staigāju pa kabinetiem un gaiteņiem un kaut ko meklēju, tad bēniņos uzgāju mazu būcenīti, kur klasesbiedri skatījās porņukus un smējās. Es piebiedrojos un bija kaut kāda kopības sajūta, pēc maza mirkļa viņi mani pieņēma kā savējo. Reāli gan tā nekad arī nepieņēma. Un man bija nospļauties, ka skolu nojauks, jo tā biedrības sajūta palika.
Tā rakstīšana mani novedīs kapā. Burtiski, nomiršu badā. Man patīk rakstīt, tas ir forši, es labprāt veltītu vairāk laika, iedzīvotos tēlos un spēlētos ar tiem, taču zinu, ka nekad nepārdošu to ko rakstu. Veltītā laika attiecība rakstīšanai attiecībā pret zaudēto laiku bezjēdzībai. Var jau teikt, ka raksti sev utt, bet nauda nepelnīšana nozīmē arī to, ka mani nekad nepublicēs. Un kurš gan rakstnieks negrib, lai viņu publicē?