 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
Gennady raksta
Gaitenī noklausījos večiņu sarunu, viena saka otrai: "Viss ko radio dzirdu, tas arī ir viss. Viss". Otra atbild: "Es gan tikai panorāmu skatos". Tad nu rodas jautājums, es gan klausos radio, gan skatos ziņas, gan lasu, gan veicu padziļinātu analīzi, respektīvi, skatos uz notikumiem kaut kādās kopsakarībās, bet balstiesības mums ir vienādas, kā man viena balss tā viņām pa vienai. Tas nešķiet kaut kā nepareizi? Nu tā.. bikiņ greizi. Tas neattaisno mani situācijās, kad tiek teikts - paši tādus iebalsojāt?
Vēl jautājums par mēdiju spēku, cik liela vara viņiem tomēr ir, cik ļoti viegli ir manipulēt ar vairākumu. Pat neskatoties uz to, ka žurnālistikas līmenis Latvijā ir ļoti zems. Šoreiz es par darba kvalitātes līmeni, ne ētikas vai morāles normām.
Šorīt pirmo reizi pamodos ar pizdec apziņu, ka darba tūlīt nebūs un es nafig vairs nevienam neesmu vajadzīgs. Beidzot pieleca tā teikt. Autiņš arī pieleca, bez raustīšanās. Sapnī redzēju kā mūsu bijušo skolu grasās jaukt nost, es staigāju pa kabinetiem un gaiteņiem un kaut ko meklēju, tad bēniņos uzgāju mazu būcenīti, kur klasesbiedri skatījās porņukus un smējās. Es piebiedrojos un bija kaut kāda kopības sajūta, pēc maza mirkļa viņi mani pieņēma kā savējo. Reāli gan tā nekad arī nepieņēma. Un man bija nospļauties, ka skolu nojauks, jo tā biedrības sajūta palika.
Tā rakstīšana mani novedīs kapā. Burtiski, nomiršu badā. Man patīk rakstīt, tas ir forši, es labprāt veltītu vairāk laika, iedzīvotos tēlos un spēlētos ar tiem, taču zinu, ka nekad nepārdošu to ko rakstu. Veltītā laika attiecība rakstīšanai attiecībā pret zaudēto laiku bezjēdzībai. Var jau teikt, ka raksti sev utt, bet nauda nepelnīšana nozīmē arī to, ka mani nekad nepublicēs. Un kurš gan rakstnieks negrib, lai viņu publicē?
Ja man arī vairs nekad nebūs nevienas jaunas sievietes, nu mazums tā gadīsies, tā taču var būt, tad man ir prieks par to, ka man ir bijušas tik labas un tik skaistas sievietes, katrā bija kas īpašs, kaut kas netaustāmi superīgs, uz to brīdi pats pats labākais. Man ir prieks par tām sievietēm, kuras man ir bijušas. Lai arī neciešu cilvēkus, sievietes tomēr ir superīgas, jā, kuces, maukas, stervas, bet viņas visas ir bijušas manas, manas, manas..
Sākšu pamazām, pa vienam stāstiņam dienā, vai diviem ik pāris dienas, dažādas muļķības, lai paliek šeit. Grāmata blogā ir neliels izaicinājums, viss sastāvēs no maziem tekstu blokiem - ierakstiem, visam ir jābūt konceptuāli un saturiski saistītam, taču katram ierakstam ir jābūt interesantam pašam par sevi, arī tad, ja nelasa visu kopā. Pašam interesanti, tālāk jau redzēs, kas sanāks.
Biju beidzot uz Avatar. Mierīgu sirdi varēja arī neiet uz to 3D, būtu labi tāpat. Iespaidi spēcīgi, bet.. mēs jau esam pačakarējuši savu iespēju pareizi dzīvot tūkstošus divus gadus atpakaļ. Nu jau ir dirsā. Tāpēc bēdīgi.
Kniebties uz Dormeo matrača vai siena gubā? Vislabāk bija vecmammas dūnu segā, iegrimšanas sajūta pastiprinās.
Svinēsim mēs kur nu kurais, viens laukos ar savu suni, otrs mājās pie kastes, trešais ies ielās, ies uz klubiem un dzers, ārdīsies. Pirmajiem diviem ar iešanu uz tualeti nebūs problēmu, čiks un gatavs, komfortā un tīrībā, taču tiem, kuri dosies ielās un dzers, varētu būt problēmas. Agri vai vēlu gribēsies apmeklēt to vietni kur pat lieli kungi iet ar kājām. Ja pa mazam, tad vēl neko, bet, ja vajadzēs atstāt kaut ko svarīgāku un nozīmīgāku, bet īsti nav kur, izņemot publisko tualeti, ko tad? Nav diez ko patīkami likt savu rožaini sārto un zīdaino pakaļu tur, kur sēdējuši spalvaini Vaņkas un kur uz poda malām ir uzčurājusi vesela armēņu armija. Kāpt uz poda varētu būt traģiski, īpaši normāla izmēra vīriem, nabaga podiņš var neizturēt un tad Jaunais gads būs sabojāts. Panika, sakrustotas kājas, iesārtuši vaigi un asaras acīs, ko darīt!? Šeit būs mans risinājums:
Šo triku var paveikt ne tikai ar tualetes papīru, bet arī ar salvetēm, e-taloniem, pagājušā gada plānotāja lapām, galu galā arī ar pirkuma čekiem. Noklājam poda malas aptuveni pēc pakaļas izmēriem, vienu lapiņu obligāti atstājam priekšā ar ieliektu maliņu uz poda iekšu, lai krāns neatspiežas pret malām. Un kas tur ir ar tiem podiem, visi podu ražotāji ir sazvērējušies un taisa tikai tādus podus, kur krāns obligāti pieskaras poda iekšienei? Neomulīgu nepatiku var izraisīt kakas krišana poda ūdenī. Šāds negaidīts a ļa bidē var būt ļoti kaitinošs, taču arī to var novērst - ieklājot jebkāda papīra lapiņu uz ūdens virsmas. Nekādu šļakatu.
Tas arī viss, ceru, ka esmu sniedzis tev draudzīgu padomu par to kā, ja ne izbaudīt, tad vismaz nesabojāt Jaungada svinēšanas nakti ar negaidītām nepatīkamām situācijām.