Daudziem mīlestība nozīmē tikai skaistas izjūtas, un viņi nav pārliecināmi, ka tā ir kaut kas vairāk. Viņi apjūk, uzzinot, ka partnerattiecībās ir posmi, kad šīs izjūtas zūd, bet attiecības paliek tikpat vēlamas, nozīmīgas un pat piepildītas. Ir izlauzusies īstas mīlestības nojausma un līdz ar to - atziņa, ka mīlestību nevar iegūt tāpat, ka tā ir dzīves pūliņu rezultāts.

"Vairākums cilvēku uzskata mīlestību par nejaušību, kas atnāks pati, ja vien dzīvē palaimēsies. Ja ne - tā neatnāks vai arī tā būs nelaimīga un paliks bez atbildes. Skaidrs ir tikai tas, ka cilvēks pats tur neko nevar mainīt. Bet, ja mīlestību uzskatām par mākslu, tad tā jāiemācās izprast visās kopsakarībās un jābūt gataviem darīt tās labā visu, kas nepieciešams.
Te arī iezīmējas pirmā problēma, jo vairākums cilvēki interesējas tikai par to mīlestības daļu, kuru saņem paši. Mēs ļoti vēlamies būt mīlēti un pavisam maz raizējamies par to, cik izkoptas ir pašu spējas mīlēt. Katram pats svarīgākais ir parādīt sevi kā patiesas mīlestības vērtu objektu. Tādēļ sievietes greznojas, krāsojas, moderni ģērbjas un lieto vilinošas smaržas. Viņas cenšas arī apgūt labas manieres, ir izglītotas un spēj būt interesantas sarunbiedres. Centīgākās apgūst psiholoģiskus paņēmienus, lai vieglāk varētu iegūt draugus. Visi šie centieni ir virzīti uz to, lai saņemtu vairāk mīlestības. Tikai retais ir gatavs pats dot vairāk un patiesi mācīties mīlēt.
Daudz ir arī tādu, kas domā, ka mīlestība ir atkarīga no tās objekta, nevis no paša spējas mīlēt. Viņi tiešām ir pārliecināti, ka atliek tikai sastapt īsto partneri un mīlestība būs klāt pati no sevis, bet piemirst, ka mīlsetība ir gan došana, gan ņemšana, un sākas tā vienmēr ar došanu. Varbūt pats pirmais, ko cilvēks spēj dot, ir radīt labu iespaidu par sevi, bet ar to vien ilgākam laikam būs par maz. Ja patiešām gribam iemantot mīlestību, pavisam drīz nāksies dot vairāk, jo lielais mīlestības noslēpums ir tieši spēja dot.
Savi "ideālo partneri" var sastapt, tikai pašam kļūstot par tādu. Ja tikšanās notiks par ātru, tā būs bezjēdzīga un pat sāpīga, jo es pats vēl nespēšu būt šis "ideālais partneris". Savu "lielo mīlestību" cilvēks var satikt tikai tad, kad to ir atradis pats savā sirdī un to vairs nevajag meklēt kaut kur "ārpusē", tikai tad būs pavērta iespēja izpausties savstarpējās pievilkšanās spēkam, kā to nosaka rezonanses likumi.
Partnerattiecībām ir jēga, ja partneris mūs konfronēt ar mūsu trūkumiem, parāda, kas ar mums nav īsti "kārtībā", kas traucē mums būt "pašiem". Šai diskusijai ar cilvēku, kuram paliekam blakus tādēļ, ka mīlam, ir jāatver ceļš uz katra īsto būtību, jāpalīdz kļūt tādam, kāds viņš ir patiesībā. Tādējādi cilvēks, ar kuru esam kopā, kļūst par ideālo partneri, un tas notiek abpusēji, jo arī tas otrs ir tikpat ideāls vai neideāls kā es. Kopā mēs ejam pa ceļu, kas ved uz mūsu patieso būtību, - neatkarīgi no tā, vai mēs to zinām un vēlamies vai ne.
"Gludas attiecības" iegūtu jēgu tikai tad, ja tās veidotos kāda kopīgi veicama uzdevuma vārdā. Līdz tam notiek abpusēja konfrontācija un virzīšanās katram uz savu personību.
Lielā laime būs rodama, ne jau saņemot daudz mīlestības no partnera, bet gan izkopjot savas spējas izjust un dāvāt mīlestību. Kāds gan labums no tā, ja cilvēks ir skaists un panākumiem bagāts, ja viņam pieder daudz naudas un varas, ja viņš tiek mīlēts un apbrīnots, bet dvēselē valda tukšums.
Partnerattiecību mērķis nav mīļi dūdojošs pāris, kas viens bez otra nespēj dzīvot. Ideālā gadījumā tie ir divi cilvēki, kas kopā un blakus viens otram ir kļuvuši tik stipri un neievainojami, ka spēj pastāvēt arī viens bez otra.
Kāds vīrs visu mūžu meklējis savu ideālo "pusīti". Viņš kļuvis bagāts un slavens, bet tā arī palciis viens. Jau sirmā vecumā kāds žurnālists vaicājis, vai tiešām viņš nav varējis to atrast. Vecais vīrs atbildējis: "Atradu gan. Es viņu sastapu, kad man bija trīsdesmit. Bet arī viņa diemžēl meklēja savu ideālo "pusīti"!"
Daudziem no mums klājas tāpat kā šim vīram. Mēs meklējam savu ideālu, bet aizmirsam, ka saskaņā ar rezonanses likumiem tikai tad spēsim viņu "piesaistīt", ja paši būsim par tādu kļuvuši.
Ir vēl kāda visai izplatīta kļūda. Mēs meklējam mīlestību "ārpus sevis", gribam, lai mūs mīl. Mēs neapzināti ilgojamies nokļūt atpakaļ bērnībā, kad mūs mīlēja tādus, kādi bijām. Par mums rūpējās, mēs jutāmies pasargāti no visa. Protams, šo mīlestības un drošības atmosfēru mēs vēlētos izjust arī turpmāk. Bet - mēs saņemsim tikai to mīlestību, ko paši būsim devuši. Mātes mīlsetība ir avanss, kas jātmaksā, ieejot pieaugušo kārtā, jo pļaujams būs tikai tas, kas iesēts. Mums jāpārstāj interesēties tikai par to mīlestības daļu, kuru saņemam, mums pašiem jāsāk dot mīlestība, jārod piepildījums mīlestībā, pašiem jākļūst par mīlestības avotu. Tad mūsu dzīve būs piepildīta, un, ja mūs kāds mīlēs, tā būs īpaša dāvana.
Ir cilvēki, kas baidās no vientulības, bez partnera nejūtas pastāvēt spējīti, neprot būt laimīgi un cer, ka viņu iekšējā vientulība izzud;is, ja kāds būs blakus. Taču divi nelaimīgi cilvēki tādēļ vien nekļūs laimīgi, ka dzīvo kopā, it sevišķi - ja uz katra soļa seko bailes to otru atkal pazaudēt. Bailes nekad nevar kļūt par pamatu patiesi mīlestībai.
Cilvēka spēja mīlēt parāda viņa dvēseles brieduma pakāpi, bet tam, ko lielākā daļa cilvēku uzskata par mīlestību, patiesībā ar to ir visai maz sakara. Tas drīzāk ir neapdomīgi no dzīves noplūkts zieds, kam liegta iespēja kļūt par augli.
Mīlestība nav tikai dabas dota dziņa, bet gan līdzinās izcilai mākslai, kas ar katru brīdi kļūst prasīgāka, jo vairs nekalpo tikai cilvēku dzimuma turpināšanai."

/Kurts Teperveins/