- 20.2.05 17:09
- Citi cilvēki reti kad ir spējīgi nepārtraukti rūpēties par mūsu vajadzībām. Mēs nonākam frustrācijā, rodas bezizejas sajūta, un mēs vai nu mēģinām pārveidot to otru, lai viņš vairāk atbilstu mūsu cerībām (kas nekad neizdodas), vai arī samierināmies ar mazāku guvumu, nekā vēlamies patiesībā. Bez tam mēs gandrīz vienmēr darām lietas, ko nemaz negribam, ja mēģinām izpildīt otra cilvēka cerības. Beidzas tas parasti ar to, ka mēs apzināti vai neapzināti nostājamies pret šīm cerībām.
Vairākums cilvēku domā, ka attiecību saglabāšanai ir nepieciešami upuri un kompromisi, bet tās ir pilnīgas muļķības - Visuma patiesā daba nosaka ko citu. Baidamies, ka nesaņemsim pietiekami daudz mīlestības, un patiesība vienmēr ir sāpīga. Bet izplatījums vienmēr ir piepildīts ar mīlestību un patiesība vienmēr ir pozitīva, ja spējam to izprast. Mūsu ierobežotā uztvere un bailes ir vainojamas pie tā, ka patiesība šķiet negatīva.
Mums arī nevajadzētu aizmirst, ka atrodamies nepārtrauktās attiecībās paši ar sevi. Bieži ir teikts, ka mēs nevaram mīlēt pasauli, ja vispirms neesam iemīlējuši paši sevi. Bet kā mēs varam mīlēt sevi? Vai šī mīlestība ir bez nosacījumiem, vai arī tā tomēr saistās ar nosacījumiem?
Tad, kad mazliet labāk sapratīsim sevi, droši vien parādīsies cits jautājums - kas ir šī patība, kuru mīlam?
Ikviena cilvēka īstās attiecības ir attieksme pašam pret sevi - viss pārējais ir tikai šīs attieksmes spoguļattēls. Tāpat kā mēs mācamies mīlēt sevi, tāpat mēs ikviens automātiski saņemsim no citiem mīlestību un atzinību, pēc kuras tā ilgojamies. Ja mēs uzticamies paši sev un savai patiesībai, mēs kļūstam par pievilkšanas punktu cilvēkiem, kuri domā tāpat. Mūsu gatavība iedziļināties pašu jūtās rada nosacījumus intīmai saskarsmei ar citiem. Ja mēs labi jūtamies paši savā sabiedrībā, mēs jutīsimies labi arī kopā ar ikvienu citu. - 1 jau izteikušiesir ko teikt?
- 6.6.05 17:56
-
pilnīgi piekrītu. taču dzīvē grūti ieviest.
- Atbildēt