un dažiem tā liekas garāka, nekā vajag..
-katram savs-

kuriem tad tā liekas? vai tad mēs gaidām nāvi?

dazhi gaida...
dazhi nevar sagaidiit...
un noshaujas :)))

es nezinu, vai patiesais pašnāvību cēlonis ir tiekšanās uz nāvi. nedomāju, ka tā ir.

ne jau pašnāvnieki. slimnieki - tiem kuri zin, ka būs jāmirst. un viņiem nereti ir tikai viena vēlme - mirt, lai izbeigtu ciešanas. un tad katra minūte var būt par garu.

zin, ka mirs. tieši tā. mēs arī kādreiz mirsim. bet vai mēs to gribam? vai tie slimnieki grib mirt? nebūt nē. viņi grib izbeigt ciešanas, taču viņi negrib nāvi. visi grib dzīvot. arī slimnieki gribētu dzīvot, tikai tas viņiem ir pārāk grūti.

nu nez... nav vis vienmeer...

kāpēc nav?

tapec ka griba katram ir savadaka... raxtiju jau augtsaak... tada mana doma... bet nu principaa jaa... dziive ir iisa... un to mes saprotam tiaki tad kad taa jau ir pagajusi t.i. tuvojas paieshanai....

..ja taa patiik :)

m??

taa ir iisaaka nekaa veelamies, ja taa patiik:) ja epatiik, tad pa garu. dazreiz seko pasnaaviibas.

bet pašnāvības taču nav dēļ tā, ka dzīve liekas par garu, bet gan tikai tāpēc, ka tā liekas par garu un cilvēks negrib pacīnīties par savu vietu šai pasaulē ... reiz es rakstīju tādu frāzi - Ķermeņa drošsirdības pierādījums ir nāve, savukārt dvēseles drošsirdības pierādījums ir dzīve.

pasnaaviibas nevis taadeel, ka dziive pa garu, bet taadeel, ka nepatiik. viens izriet no otra.

nepatīk? arī tā mēdz būt? vai tu esi domājusi par pašnāvību? kādu iemeslu dēļ vispār cilvēki izdara pašnāvības. pašnāvībām nav nekāda sakara ar dzīves ilgumu.

es jau saku, ka taam nav sakara ar dziives ilgumu. sakars ar kvalitaati, vai dziive patiik, apmierina. jaa, taa meedz buut. visiem. protams, esmu domaajusi, kaa tas ir. kaadas sajuutas buutu. kaa to dariitu. arii filozofiski.