interesanti, vai kāds no piedraudziņiem vēl dzīvs?

hmm, man sagribējās šeit pateikt, ka sarakstos ar berlīni. bet tagad ne tādu. bet atradu labāko spotiņu berlīnes tuvumā (paldies tiem, kas šeit sāka ziņot par veco militāro slimnīcu netālu no potsdamas).
bet tagad
atgriežos atpakaļ pie sevis otras. eovina jau tomēr man vairs nav tuva.

kaktuss skrāpē iekšā mazs.

es esmu reta. nevis šeit, bet tieši konkrēti šeit. tikai gribēju teikt, ka, par spīti visām sliktuma un sabrukuma gaidām, ziemassvētki kaut kā ielija iekšā. tikko sapakoju 17 (!!!) dāvanas un izdzēru litru karstvīna, uzreiz labāk.

deguns kā pasaules robeža.

M.I.A.!

pirmā bezmiega nakts manā mūžā, nu tā, pa īstam uz nerviem dodoša, kad pārdomāts jau ir viss viss viss, bet miegs domā, ka vēl nenāks, kad skaties pulkstenī un ieraugi pusastoņi un ķer trieku, kad Tu sāc domās zīmēt savu draugu dzīvokļu plānus, ka liekas - visur ir peles, kaut gan nav ne vienas, kad piecdesmit deviņas cukurūdens glāzes ir gluži kā nebijušas, kad guļot ir tik karsti, liekas - palags piekusīs pie ādas,
ka viss viss viss

aij, labi, no rīta puses aizmigu, bet tik un tā - šodien kašķis

nezinu, kur sevī es atradu to, kas parasti slēpjas pirmajā sniegā vai lielos vēlos rītos, pirmajā šampanietī vai pēceksāmena piecminūtēs, spēlēs ar bērniem vai atlidošanā.
atradu vieglumu

lūk
piecpadsmit stundas miega, atkal dīvāns, šodien dāvanā kruķi, es varu nedaudz atspiesties uz kreisās kājas pirkstgaliem, varu nedaudz nedaudz arī uz papēža. m saka, ka drīz sākšu staigāt, tad tik būs prieki.
redz, es kādreiz sūdzējos par brīnumu ne-klātbūtni manā dzīvē, skat, skat, bet tagad es mācīšos staigāt!

ja godīgi - gaidīšanas svētki šodien ir tik ļoti neīsti, jo es neko negaidu, es vienkārši zinu, ka pēc šīs sērijas būs nākamā, un tad nākamā, un tad būs piparkūkas, un jau vakars un vispār - es visu zinu

mani ziemassvētku būs šovakar, un kur ir teikts, ka ziemassvētki nevarēju būt kaut vai, piemēram, divdesmit astotajā janvārī? eglīte neko nenosaka

ja neiet, tad neiet, ne? tas tikai tāpēc, ka es nevaru līdz baznīcai aizklibot, ja? tas tāpēc, ka ar karti skrēju pie kompja pirkt lidbiļetes pašā ziemassvētku vakarā, ja? tas tāpēc, ka es nevaru cept piparkūkas, jo cepetis vēl cepas, ja?
nu tad kāpēc man vajadzēja aizķerties aiz sliekšņa un nokrist ar visu svaru uz ceļa?

kad es izaugšu pietiekami liela, lai nepieliptu pie ekrāna katru reizi, ieraugot sex & the city?

smieklīgi, kā es pirms ziemassvētkos atkal ielecu eovinas žurnālā. un te joprojām viss ir mans..

šis gads ir bijis tā kā bišku par daudz. gradāciju ziņā ļoti ļoti ņemams vērā.
iemācījos zaudēt telpu, vidi un draugus, iemācījos atteikties pati no saviem mīļiem un ļoti, iemācījos atmest bailes un skriet melnā caurumā, iemācījos atrast pašu labāko, iemācījos (vēl mācos) tikt ar sevi galā

vienīgais, ko es es neesmu iemācījusies un laikam arī nekad neiemācīšos, ir nejukt prātā, ir nebēdāties, ir mācēt pieņemt lietas, kuras - izdomātas un izlolotas - nepiepildās

lūk
vakar mani ielika mašīnā, aizstūma uz laukiem, nolika klubkrēslā un visulaiku padeva mazas glāzītes ar brūnu šķidrumu. ja tā kāja nesmelgtu un nesāpētu, šī pienešanas-, 'vai Tev vēl kaut ko vajag'-, 'austra var pantiņu neskaitīt'- būšana patiktu.
joki

un ja atnāks ziemassvētki, es viņiem iedošu žetonu. tik klusi un mierīgi pielavīties!!!

o
beidzot mani ielaida iekšā
juhūu

braucu uz laukiem, mani iestieps mašīnā un varēšu pie vecātēva sēdēt uz dīvāna un man apkārt skraidīs māsīcas un brālēni, jauki.
un manas veselās kājas muskuļi būs tā uztrenēti, ka varēšu visu dzīvi rādīt, kā es māku lekt. lūk. bet šobrīd vēl tikai sāp.
kaitinošas sāpes var novest līdz nervu brukumam. ne sa-brukumam, bet vienkāršam brukumam, kas tik un tā zsv priekšvakarā ir ne visai jauki