aijjj
pirmo reizi pie lav akšelī es aizmigu no garlaicības, aizmigu uz grīdas. otro, trešo, ceturto reizi nevaru atrauties un ir tik žēl redzēt the end. filma, kurā sirds formas beigas ir tik tik tik

nu neko
slimnīca, saišu sastiepums, tieši divas nedēļas bez kustēšanās un esmu pamesta viena

viss jauki. dienas ir par īsām un par garām vienlaicīgi. jādara daudz, bet gribas, lai ātrāk ir nakts un miers un gulta un miegs. bet šodien sēžu inharmoniskajos spektros, jūtos gandrīz kā vannā. aukstā, gribētu piezīmēt. bet tagad īstajā pasaulē un īstajā vannā tek karsts ūdens, ņemšu padusē rušdi 'niknumu', miekšķēšos vannā, skrubēšu ādu, tīrīšu kāju nagus, pucēšos uz nebēdu, pie c.s.i. gludināšu kleitu, pie cardigans žāvēšu matus, varbūt kaut kad krāmēšu somu, to rītdienas somu, lai manas divas balles un divi eksāmeni paiet gludi. nopirku divus pārus zeķubikšu, jo rīt veseli pieci pasākumi (ak jā - plus opera), kuros jābūt smukāk par smuku. plīsumi der tikai matu galos. (nu arī īsti nē, bet neviens jau nemanīs)
prasās pēc ļoti sausa sarkanvīna, rīt prasīsies šampja

kā ir?

man ļoti ļoti sametās žēl eovinas. nevis sevis, bet eovinas

bet drīz man būs žēl sevis

phe, rakstīt

man vairs negribas neko teikt

rūgta pēcgarša nav noskalojama ne ar fantu vai zapcūdeni, ne ar sapratni, un pat ne ar aizmiršanu

visbriesmīgākais nepīpēšanā ir konkrētu mirkļu neiespējamība.
nē,
konkrētu mirkļu nekonkrētība

gribas ar savu "aitu" gulēt saulē, lai nelīp nekas pie ādas.
lai nelīp

netaisnība ir atvaļinājumu ņemšana katram citā laikā. re, viens par to pašu naudu (vai ne-naudu) sēž dubļainās zemenēs, citam (kā reiz) plus trīsdesmit un patīkamas ūdenstilpnes.
vēl ir tādi kā es, kas apvieno darbu ar brīvdienām nevajadzīgo - uz galda vāzē stāv krizantēmas, pfu, uz galda anginals, bronhiālais balzāms, dzērveņu sula un xymelins

bet pateicpties augstākam ķermeņa siltumam, es joprojām saglabāju proporcionālu atšķirību starp savu un gaisa temperatūru

par maz balss

pēda, lai arī ar mani draudzējas un nemaz tik ļoti nepampst, tomēr sāp un ne-pa-kam negrib mīt pedāli.

bite kājā, bet visu aizmirstam, ja dod šitādas nedēļas nogales

šodien gribas daudz ko runāt.
nē nē nē
tieši rakstīt būtu īstais.

teikt tikai - nē nē nē

ārā īsti augusta mākoņi, zemi, draudīgi, ar sauli, un manā logā. mūsu mūsu mūsu, redzi, labāk nerunāt, savādāk visu telpu sadzīvoju par savu, phe, liela muiža, jēziņ, muldu

augusts ir mans mīļākais mēnesis.
un aprīlis, un marts.
bet tagad priecāšos par augustu, jo tur ir kaut kas. varbūt mana dzindzindiena, varbūt pēdējā vasaras mēneša ķeršanas bauda, varbūt zvaigžņu naktis, varbūt mierīgums, kas sēž iekšā augustos.
jo sēž, ne? nedēļas nogales mēramas jaukumos, nevis skriešanās

ir viena mūzika, kas ir tik ļoti 7. februāra seku mūzika, tā tālā 2004. gada 7. februāra mūzika, tā datuma nākotne kā vieta, un tajā mirklī nolemtā nākotne kā tālums un darbība. un mūzika, kas reiz uztaisīja, pavadīja un parādija man trīs tālaika gadus.
un, tik daudz "un", tik daudz "un", ka vai es pati neesmu viena liela saite, kas visu mūžu ir kaut ko sējusi bez jebkādas jēgas. varbūt tāpēc uz pleca nesēž ne žēlas, ne skumjas.
tikai šī mūzika

šī nav tā labākā diena tam, nebūt nav
te jau, es domāju, ir kompja mākslīgais intelekts un ieriebšanas spējas

un tad no rītdienas mani iemetīs jaunā dzīvē
vai nē, drīzāk jaunā dzīve iemetīsies manī, un es stāvēšu, skatīšos, un, visticamāk, dzīvošu līdzi
gribas jau

ikdiena rosās

Salacgrīvā, kur turpinājās mūzikas festivāls "Positivus AB Festival", policijas darbinieki sastādīja vienu protokolu par nepakļaušanos valsts pārstāvjiem pēc Administratīvo pārkāpumu kodeksa 175.panta

visnotaļ pozitīvi

ceriņu viskija sāncensis - flešatmiņa degunā