ir viena mūzika, kas ir tik ļoti 7. februāra seku mūzika, tā tālā 2004. gada 7. februāra mūzika, tā datuma nākotne kā vieta, un tajā mirklī nolemtā nākotne kā tālums un darbība. un mūzika, kas reiz uztaisīja, pavadīja un parādija man trīs tālaika gadus.
un, tik daudz "un", tik daudz "un", ka vai es pati neesmu viena liela saite, kas visu mūžu ir kaut ko sējusi bez jebkādas jēgas. varbūt tāpēc uz pleca nesēž ne žēlas, ne skumjas.
tikai šī mūzika

šī nav tā labākā diena tam, nebūt nav
te jau, es domāju, ir kompja mākslīgais intelekts un ieriebšanas spējas