| |
[4. Apr 2014|09:27] |
Sistēma ir slikta pirmkārt tāpēc, ka tajā esošās skrūvītes neredz un nesaprot globālo bildi, līdz ar to nespēj adekvāti salāgot ar to savu lokālo funkciju.
Piemēram, ja skolotāji spētu aptveroši pastāstīt, kāpēc skolēniem būtu jāmācās viņu priekšmets, pasaule būtu krietni jēdzīgāka. Nesen lasīju par ideju, ka vidusskolas matemātikas kursa galvenā loma ir testēt, cik labi skolēni spēj tikt galā ar abstraktu problēmu risināšanu. Man liekas, abstraktas problēmas kā tādas ir sastopamas ļoti daudzās profesijās un nozarēs. Šādu problēmu risināšanas prasmes var izmantot arī, piemēram, dzejoļu rakstīšanai. Kāpēc tad izmantot tieši matemātiku? Ideja ir tāda, ka dzejoļu rakstīšanas atšķirībā no matemātikas kursa nav iespējams izveidot tā, lai labu atzīmi nebūtu iespējams iegūt arī BEZ šādu prasmju izmantošanas un izkopšanas kursa laikā. Mazākā meŗa tas attiecas arī uz fizikas un ķīmijas kursu utt. (Protams, nav runa par tiem skolēniem, kuriem vidusskolas matemātika būs ikdin vajadzīga turpmākajās studijās vai darbā - bet tādu ir mazākums.) |
|
|
| |
[4. Apr 2014|09:28] |
Ja kādam kristiešu funkcionāram būtu ticis uzdevums uzrakstīt par kristiestību ieinteresētai, bet par to pilnībā nezinošai auditorijai, esmu pārliecināts, ka viņš to padarītu par visnotaļ pievilcīgu ideju. Kristiestības publiskā seja ir radikāli atšķirība no privātās kā komunisms ir atšķirīgs no PSRS ikdienas.
Esmu pārliecināts, ka tādā aprakstā nebūtu, piemēram, nekā par tās reālajām sekām. Par to, kā tā noved pie indivīdu iespiešanas šauros, arbitrāros rāmjos (jo bērniem ir jāklausa vecāki, sievai - vīrs, bet visiem kopā - Raksti; uzskats, kuri reliģiskās ģimenēs augušajiem sabojā ne tikai bērnību vien); kā tā aizvieto personīgās domas un ideālus ar vispārīgu ideju kopumu (indivīdam bezjēdzīgu un pat destruktīvu); kā tā kavē kritisko domāšanu (jo iracionālas idejas ir jāuztver tikpat nopietni kā racionālas); kā tā padara neiespējamu viengabalainu individuālo morāli (jo kristīgā morāle ir pilna pretrunām, speciālgadījumiem, dubultstandartiem un patvaļīgām prasībām pret Rakstu ekseģēzi - kā par to visu liecina kaut vai konfesiju nevienprātība). Utt.
Šāda doma man radās pēc tam, ka izlasīju transhumānistu FAQ, un neredzēju daudz kā tāda, kam gribētos iebilst. Analoģiskā veidā, nevis transhumānisma ideja ir slikta, bet tā realitāte. Es pat domāju, ideja ir savā ziņā acīmredzama. Ir skaidrs, ka eventuāli (ja neizmirsim) nonāksim pie kaut kāda veida post-cilvēkiem. Tehnoloģiskās iespējas sevis uzlabošanai vai nu jau ir (un atliek novest tās līdz reālu pielietošanai), vai neapšaubāmi tiks izveidotas. Ir tikpat skaidrs, ka pa vidu starp mums un postcilvēkiem būs kaut kāda pārejas stadija - transcilvēki. Žēl, ka šobrīd tēma ir tik lielā mērā fanatizēta, ka tiek palaista garām iespēja to nopietni pārdomāt. Nav īsti kam, jo parastajiem cilvēkiem tik tālu apvārsnis nesniedzas, savukārt potenciālie eksperti pārsvarā nav ieienteresēti bīdīt šīs idejas, jo saprot, ka ar futoroloģiju karjeru neizveidosi. Futoroloģija nevar kļūt par zinātni vai nopietnu akadēmisku disciplīnu, kamēr tās prognozes tiks vērtētas pēc "šoka līmeņa" un narrative appeal, nevis paredzējumu objektivitātes. (Kaut vai tēma "globālās klimata izmaiņas" te ir uzskatāms piemērs.) What remains ready to seriously talk about the future is a small, self-selected group with self-interest bias and dislike or even hatred towards humanity. |
|
|
| |
[4. Apr 2014|09:39] |
Izlasīju satori.lv "virtuves sarunu par nāvi". Man likās īpatnēji, ka tādā diskusijā kā eksperts nepiedalās neviens filozofs, vai tiešām LV ar to situācija ir tik slikta, ka nevar atrast pat kādu? Jo diskusija jau ir tīri filozofiska.
Neviens tā arī nespēja īsti noformulēt evolucionāro argumentu pret nemirstību, lai gan uz to pusi saruna virzijās. Protams, ka bioloģiskās evolūcijas uzdotie likumi nav jāpieņem kā morāles likumi. Taču evolūcija jau nav tikai bioloģiska. Iespēja gandrīz patvaļīgi pagarināt mūža ilgumu gluži vienkārši novedīs pie sociālas katastrofas. Ja iedomājamies divas populācijas - populāciju A, kura pastāvīgi nomainās un atjaunojas, un populāciju B, kurā indivīdu nomaiņa nenotiek - tad ir acīmredzams, ka pirmajā izmaiņas idejās, morālē, zināšanās utt. notiks straujāk. Tāpat straujāk notiks ekonomiskais progress, kuru galu galā šobrīd lielā mērā virza pusaudži ar savu vēlmi pēc visa jaunā. Rezultātā populācija A progresēs (visās šī vārda nozīmēs) daudz straujāk nekā B. Pēc kāda laika B gluži vienkārši kļūs nerelevanta esošajai situācijai, gluži kā nerelevanti būtu kļuvuši māņticīgi, raganas dedzināt kāri viduslaiku zemnieki - ja kāds bariņš būtu izdzīvojis līdz mūsdienām. Savukārt, ja populācija B izrādītos pilnībā dominējošā, tad varētu runāt progresa galu, vismaz pašreizējā tempā notiekošajam progresam.
Faktiski visi pretargumenti balstās uz nepamatoto uzskatu, ka cilvēka daba ir patvaļīgi izmaināma. Pret to runā gan neirozinātne (tikai līdz ~25 gadu vecumam notiek process, ko varētu saukt par "smadzeņu izveidošanās"), gan psiholoģija ("kritiskie periodi" bērnu attīstībā, kurus vairs nav iespējams atgūt), gan izglītības zinātne (vecāku cilvēku apmācība ir lēnāka), gan daudzās personīgās liecības par to, kā personība, morālās vērtības, patikas un nepatikas, neizmainās dzīves laikā. Un tas pieņemot, ka nemirstība gluži vienkārši nekļūst garlaicīga pat īpašiem egoistiem.
Lems vienā no Kiberiādes stāstiem piedāvāja morālo principu - jāpārstāj dzīvo tad, kad jūti, ka ir paveicis visus lielos darbus, uz ko biji spējīgs dzīves laikā. |
|
|