Piekrītu, nevienam nav tik daudz laika, lai izlasītu visu. Tādēļ es parasti cenšos pieturēties pie principa, ka ziņu virsrakstus, kurus esmu izlasījusi tikai garām ejot, cenšos neņemt vērā, formulējot savus viedokļus. Bet, ja nu kļūst nepieciešams, tad atgriežos un lasu tālāk par virsrakstu.

Bet, atgriežoties pie šī raksta par SSC, es domāju, ka tas ir gana vērtīgs. Ja kaut kur i-neta plašumos kāds teiks, ka SSC jau kaut kāds alt-right kriptofašistu mēsls, par kura doxxēšanu nav jābēdājas, tad vienmēr var pasūtīt izlasīt šo rakstu, lai gūst adekvātu priekšstatu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Par klišķbaitiem jau ir tā, ka tie mudina cilvēkus atvērt un lasīt, bet reāli tur nekā nav.

Tāpēc ir normāli izstrādāt metodi kā jau iepriekš detektēt, ka virsraksts ir klikšķbaits, un nevērt to vaļā, jo tur visdrīzāk arī nekā nav.

Protams, ir jau risks, ka kādi 5-10% no šiem rakstiem saturēs kaut ko noderīgu (lai gan ne tik ļoti, kā virsraksts to solīja).

Bet vai nebūtu labāk, ja virsraksti tiktu veidoti tā, lai tie precīzāk atspoguļotu raksta saturu?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Protams, ka tā būtu labāk!
Par virsrakstiem man ir viens vecs vēsturnieku jociņš: viduslaikos un jaunajos laikos grāmatu virsraksti bija gari un aprakstoši, un parasti bija vēl apakšvirsraksti kā tādi mazi summary. Diemžēl, mūsdienās gandrīz visas mediju, literatūras u.c. info nesēju formas šo stilu ir atmetušas, vienīgais, kas pie tā vēl pieturas, ir porņuki.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vēl ir zinātniski raksti. Tāpat nozaru vadlīnijas, ļoti daudz tehniskas literatūras u.tml.

Daiļliteratūra pēc definīcijas ir fikcija, un tur pat nevar īsti runāt par virsraksta atbilstību realitātei, un virsraksts vairāk ir kā brends. Bet parasti nav jau arī ļoti tālu no tā, kas ir tekstā. Piemēram, ja uz grāmatas vāka ir rakstīts Harijs Poters un kaut kas, tad stāsts tiešām ir par puiku vārdā Harijs Poters un viņa piedzīvojumiem ar šo kaut ko.

Šķiet, ka žurnālistika tomēr ir vairāk izņēmums nekā norma.

(Reply to this) (Parent)