aptumšotā versija

mēs kopā mīdām pagājības drupu kaudzes, mēs rijam pagātnes putekļus; es cenšos pievērst savu un tavu uzmanību kaut kādām detaļām, visa daile ir mūsu gara darba auglis, tā ir iespējama ikdienā, ja tais pierastajās ainās un apnikušajos feisos tu pacenties sazīmēt jaunus vaibstus, ievērot tais debesīs zeltainas švīkas. if you care to expose yourself, haha, savas dvēseles fotofilmu, ievērojot jutīgumu un citus parametrus.

es vienmēr esmu meklējis pārsteigumu, nereālo, mana filma nav pārgaismojusies. pat pārāk bieži mani meklējumi ir vainagojušies panākumiem, lai es tagad samierinātos ar to paredzamo garlaicību, ar to realitāti, ko tu man piedāvā.

tu pat neesi pamanījusi, ka man ir totāli apnicis būt par tavu traktoru, tāāāā apnicis, ja tu zinātu, un man visvairāk riebj tas, ka nespēju sadūšoties un tev atzīties, ka es arī reizēm gribu būt piekabe.

ikviens pārdzīvojums ir trīslaicīgs, tāpēc ir tik grūti to izstāstīt "gramatiski pareizi". tas izdīgst no kaut kādas priekšvēstures (pagātne). tas izpaužas pārdzīvojuma brīdī (tagadne). tas ieskalojas atmiņu upē, kas aiztecēs pa spoguļotiem gaiteņiem (nākotne), nodzēšot smalko līniju, kas attēlu šķir no abstrakcijas, īstenību no vēlamības un jābūtības. šo gaiteņu sienās atmirdz citas sienas (atgriezeniskums). atmiņās par pārdzīvoto ir kaut kas no instalācijas, tās tikai top, tad atkal zūd. vispareizāk būtu tās aprakstīt infinitīvos, kas pauž bezlaicību, darbības nojēgumu, tak cilvēka domāšana brēc pēc lielākas konkrētības.

gugenheimas muzejā bilb(a)o pašlaik ir krievijai veltīta izstāde. man bija tā laime skatīties uz to padomju cilvēka acīm. man liekas, es saprotu "labāk". mani burtiski ievilka iekšā kāda neoficiozā (opozīcijas) autora glezna tēvam - triptihs, kura centrā ir nošņurkusi, apvazātās drānās tērpta figūra tamburā, kas balstās pret bīddurvīm ar tik pazīstamo uzrakstu 'ne prislonyatjsya'. malās - tās pašas durvis ar tukšumu, siluetu, aiz kura ir nekas, melns tukšums, "melanholiskais valsis". šausmīgi labs darbs, jo es atkal izjutu (ļoti spēcīgi) tās pašas bērna dienu bailes, ka izkritīšu es vai kāds cits. tai upē glabājas viss, un tas ir mazliet baisi.

es redzēju cietumu pie jūras. rietēja saule, starmeši bija ieslēgti, kilometriem tālu aizstiepās palieņu pļavas. ūdeņi. un gaisma, kas krita no zvaigznēm, bija tā tumšā gaisma, tā pati obscure clarté. vismaz man. dziļos laukos skanēja tā jocīgā valoda, kura man ir galīgi nesaprotama. bai. ez. eskerrik asko. es parunāju ar baskiem spāniski - nebrīves valodā, bet īstenībā viss nav tik vienkārši. turklāt citā valodā viņi nerunā. gluži kā caurmēra LV laucinieks itin labi runā nīstamajā krievu mēlē, domās piezīmēju. tad uzkāpu basku kalnu virsotnē, parunāju ar vēju. savā valodā.

pūces džinkst kabatā, bruņurupuči rāpo gar kājām, es lasu sefera sešas naktis akropolē turpat dionīsa teātrī. visnotaļ atbilstoša vieta, tikai akropole pilnmēness nakts apmeklējumiem jau sen slēgta. fantazēju par to, ko teātris pieredzējis. es kaut ko sapņoju. pamostos ar stīvu skaustu un nogulētu roku. aiz muguras salīduši tūristi, viens brits saka, šis teātris viņam atgādinot futbola stadionu......

nu jau atkal nakts pienākusi. pēdējā. būtu jāiet ārā un jāsadrebina vecās atēnas. vai jāpadreb pašam. tikai - vai vajag?

grieķijas kultūras ministrijas ierēdne, kas man jāsatiek, lai noslēgtu senus rēķinus, ierodas darbā pēc vienpadsmitiem un pazūd pirms diviem. turklāt viņai ir pusdienlaiks. zvani, kad gribi, nāks pēc pusstundas. uz labu laimi klīstu pa karsto ielu labirintu, domās sasmalcinot šo ierēdni pirmvielās.

mani vairs neinteresē muzeji un pieminekļi. es vēlos tikai vērot atēniešu drudžaino ritmu, plūst visam līdzi, atslēgties, iesūkties šai visā, bet man nekas nesanāk. man sāp kakls, samaksa par peldēm aukstā ūdenī, drausmīgi nāk miegs, loģiskas naktsdarba sekas, mani māc vispārējs vājums, un es pamanu, ka pilsēta ir kļuvusi smacīga, turklāt laiks skrien.

Jorgs Seferis (Γιώργος Σεφέρης) (1900-71)

Μέσα στις θαλασσινές σπηλιές
Jūras malā alās
tādas slāpes moka
mīlestība valda
tajās netrūkst laimes

Visu tā kā gliemežvākus
cietus plaukstā sabērt
vari rokā turēt

Jūras malā alās

Augām dienām skatījos uz tevi
augām dienām skatījos tev acīs
un es tevi nepazinu
un tu mani nepazini

tender is the night, kārtējā, no kuras es neko neprasu un no kuras man neko nevajag, bet stāsts nav par to. man jāiedzer vēl viena divpadsmitgadīgās "slavenās irbes" glāze, lai šito uzrakstītu. ir piepildījušās manas visļaunākās aizdomas - viņa ir totāli izvarota. viņas seju klāj orvela aprakstītās pārsona kundzes putekļi, viņas acīs tā pati bezspēcība. es tikai nesaprotu, kāpēc tas mani pārsteidz.

viņi manipulē un kliedz, pieprasot visu, ko mēs savulaik nicinājām. viņi neklausa un noliedz vērtības, kas mums reiz bijušas svētas. un viņa, viņa ar to ir samierinājusies - mīļā miera labad pērk rozā drēbes, kokakolu, spraitu, bezgaumīgus komiksus, bārbijas, princeses, ķīmiskus saldējumus un runā deminutīvos. tā jau ir, bērniem pieder nākotne.

efejas plivinās vējā. palmas trīsuļo. dūmakainā saule nežēlīgi karsē. ar katru soli, katru pietupienu pie datora un kāpienu dienvidu debesīs caurums džinsenēs top plašāks. tas laikam vairs nav stilīgi, for all i care - not that i did, really. grieķija mani apzīmogo: sāļa āda, mati, viss, un iesauļots plankums uz labā ceļa. esmu nogulējis lieldienu dievkalpojumu anglikāņu baznīcā, biju solījies dažām lv personām, bet tas nekas, septiņi no rīta robežojas ar reliģisko fanātismu, bet es domājos rāmi nesam savu baznīcu sevī. man turklāt nav lieldienu sajūtas šeit. un šeit arī nav nekādas lieldienas. pūpolu svētdiena, ko, loģiski, sauc par palmu svētdienu.

man ir notirpis plecs no tupēšanas un rakstīšanas. tikai grieķi var nolikt datoru uz grīdas. tas, ka gaidāma pārvākšanās, manuprāt nav arguments. bet ne tikai latvietis to var pievienot netam. atkarība ir salda un internacionāla. tā, bez šaubām, ir arī intencionāla.

pilnmēness pār akropoli, pār šo miljonu pilsētu. rakstāmais laiks, hm? pulkstenis ir divi naktī, bet uz ielas tāda rosība, ka tik turies. paklīdu pa pilsētu, bet tā arī nesadūšojos kaut kur iekafijot, šī trokšņainā masa mani besī.

esmu jau rutinējies - vārdnīcas rediģēšana un gājiens uz augļu tirgu rīta nemaņā. pārējais mainās un nav tik būtisks. šorīt pretējā nama balkonā pamanīju kādu grieķieti. viņa mīklaini pasmaidīja. ardievu. atceries baudelaire tekstu a' une passante? saskatīties ir iespējams arī nekur neejot. šorīt pa dievmātes ielu gāja kāds resns grieķis un sarunājās ar dievu. viņš teica 'θέε μου', dīvaini, man iešāvās prātā, ar dievu taču parasti sarunājas domās.

vēl es šodien biju hidrā (ύδρα), nekas īpašs - sala kā sala, tieši tāda, kādu to biju iedomājies. visas grieķijas salas ir gandrīz vienādas, izņemot samotrāki (σαμοθράκη), kurp jākuļas ilgi.

samotrāke, hellādai neparasti zaļa ar gandrīz divkilometrīgu mēneskalna (φεγγάρι) smaili viducī. tajā ir neizteiksmīgs muzejs ar nīkes pakaļdarinājumu, mistisku diždievu kulta vieta, pamesta viduslaiku pilsētiņa kalnos, militāra bāze, daudz sarūsējušu tanku, kuros dzīvo kazas, kā arī vēl ir upe slepkava (φονιάς), vietējie nezināja, kāpēc tā sauc. gar to var ielīst ēnainā platānu mežā, kas beidzas mēneskalna pakājē. no kādas klints tur gāžas ūdenskritums, veidojot mazu ezeru. tā ir viena no sekrālākajām vietām, IMHO. pērngad maijā tur nebija neviena tūrista. un tik daudz kas paliek nepateikts.

ar hidru ir daudz, daudz vienkāršāk. tūristiska saliņa, itin nekā no zvaigžņoto debesu vai cilvēka prāta daudztaustekļainajām hidrām, ja nu vienīgi forma. tās iekarošana nav hērakla varoņdarbs. uz hidru ved lidojošais delfīns, ievelkot jūrā gaišzilu ķīļūdens brūci. daudz veikalu un tavernu, kuru sortiments ir teju identisks. venēciešu stila baznīciņa. šobrīd zied magones, citronkoki - viens citrons un pāris lapas piesmaržo man somu -, zied citas nezināmas puķes un krūmi, ir dzidra jūra ar aukstu, bet īslaicīgi peldamu ūdeni, un visa šī daile nav cilvēka nopelns. esmu apdullis no saules un uzrakstu mātei kārtējo pastkarti, ko izpludina vēja atnestas viļņu šļakatas, tad pošos prom.

bet šeit, pilsētā, man uz galda ir vēl viena pastkarte ar deviņām frasiklejas koras galvām a' la warhol. īsta hidra - viņa arhaiski smaida. droši vien zina, par ko. uzraksti savu adresi, es tev to aizsūtīšu.

tur, alpos, bija krāšņi, kalnu grēdas kā hromētas gravīras, fading out to gray, bet šeit, atēnās, viss zaļš, neticami. etniskais dārzs smaržo pēc pavasara. once again, with feeling or, perhaps, without. vienkārši pavasaris. vienkārši marija. nomedīt liellaivu un doties uz kādu salu.

šeit, manā birojā un visapkārt valda tik skumīgs tukšums. zini, ir grūtāk sadzīvot ar tukšumu nekā koleģiālu kņadu. jebkurā gadījumā gribu cita veida neļudnostj. citā vietā, citā augstumā. gremdējos pārdomās, vai braukt uz kalnu vakarā, vai naktī. izdomaaju, ka jābrauc tūlīt. tas nekas, ka tikai uz vienu dienu. piecas stundas, un būšu atgriezies ziemā.

sapnī lidoju ar jaunajām, melnajām rossignol slēpēm ar abpusuzliektiem galiem bez jaunajām slēpju nūjām, kurās var ieliet dzērienus, - tā vismaz pārdevējs teica, ka piltuvīte esot priekš tam, vai nav ģeķība? - manas rokas bija svabadas, un kaut kur pavīdēji arī tu, bet neesmu īsti pārliecināts, vai tā biji tu.

es sagrīļojos un nodomāju, hmm, tu ARĪ slēpo, bet tu aiztraucies garām kā vējš, "ona uhodit i ne vernetsya nazad", atminies, bi2 tavā golfā GTI 2.0, tagad vairs šo mūziku nespēju klausīties, bet tas nav svarīgi; zini, es tobrīd pavisam konkrēti atcerējos, ka 1) tu ESI un ka 2) es vēl arvien neesmu atbildējis uz tavu 17 lpp. garo vēstuli, bet zini, es ļoti centos, cīnījos, rakstīju, laboju un dzēsu - krūšu kabatā ilgi nodzīvoja diskete, bet nu tā ir atdzisusi un apputējusi mētājas kaut kur uz galda kā liecība, hmm, jūtu mulsumam, ja tās bija jūtas un mulsums. pēdējais jau noteikti - sarakste par being and time negadās bieži. cita starpā, tu jautāji, kam skanēs zvans. tagad es varētu atbildēt - kam neskanēs?

brīnišķīgs rīts, pareizāk, priekšpudiena, migla klāj zemi un saule spiežas cauri mākoņiem. rīta kafija un cigarete un kārtējo reizi paviegls, bet nejauks, tirdīgs žēlums pret savu darba devēju, jo šai vēlajā stundā es vēl aizvien esmu mājās. apzināti tukšajā wohnung'ā skan guldas spēlētā bēthovena sonāte, 'largo e mesto', manās ausīs jo īpaši 'mesto', es gremdējos atmiņās par savādo sapni, kas varbūt ir vēlīnās augšāmcelšanās iemesls.

beidzot biju tur nonācis, psihenē, it kā kļūdas pēc, it kā no policijas, "lai precizētu faktus" (kādus, neatceros), bet ikviens pārpratums un nejaušība taču atklāj likumības, ikviens joks, pat visļaunākais, slēpj daļu patiesības. šai ārpuslaika valstībā mani visvairāk pārsteidza, cik normāli ir tajā ievietotie pacienti, izņemot vienu vīru, kas centās visiem iespert. un aizkustināja kāda padzīvojusi kundzīte, sanitāre, kas piesardzīgi sēja man kopā rokas ar makšķerauklai līdzīgiem pinekliem, ar vienu sānu piespiedusies pie gultas, un drebēja. bailēs? droši vien, bet man šīs trīsas šķita gandrīz jutekliskas - ir satraucoši dzirdēt apkalpojošā personāla sirdspukstus.

vārds, tu esi aptuvens. iesākumā biji patiess, tad tapi neprecīzs, kļuvi par vārdiem un tad radās vārdnīca, uz kuras malām šīs piezīmes.

bezgala daudz rakstāmā materiāla mētājas visapkārt. visas fantastiskās dzīves uz ticamības robežas: tās manējās, tavējās un viņu. radīšanas mokas ir tikai materiāla atlase. eposs, atkal vārds, kura sinonīmi traucē man darīt to, kas man patiešām ir jādara - pārrakstīt.

mans pusrakstītais romančiks, ko nospēra londras metrozaglis 2001. gadā, nez, ko viņš no tā saprata? es - vien to, ka otrreiz atlasīt neizdosies, seferis teiktu, otrreizējās atnākšanas nebūs. blociņā bija arī tiesības - cilvēks kļūst beztiesisks pavisam viegli. vēl tapa skaidr(i)s, ka manas atziņas ir gaistošākas, nekā biju domājis, un ka man nav žēl. mais...déjà le cortège avance. varbūt pārdomāt savu lēmumu nerakstīt, izdzēst visu šo bulšitu un---

"sievietes vecumu vislabāk var noteikt pēc rokām un kakla", es lasu šausmīgi dumjā grieķu valodas mācību grāmatā, kas tik viss tiem grieķiem prātā nenāk, un kam vajadzīga šāda zināšana, un tad es iedomājos, ka tu reiz man iemācīji visu, tikai ne to, kā ar šo visu dzīvot. to nācās apgūt pašam!

nupat iznācu no spilgti izgaismotas un putekļainiem sarkantepiķiem izklātas moku kameras. es tulkoju stīvi formālu tikšanos džinsenēs un saburzītā žaketē, kurai zem krūšu kabatas ir cietumnieka numurs: PATENTED H41673. es tajā jūtos ļoti labi, tā ka noformējums tomēr ietekmē manus agregātstāvokļus, forma ietekmē saturu un otrādi, dialektika stāv pie ratiem - man nemaz nerodas jautājums, kas ir svarīgāks...

šodien sviestains garīgais, t.i., nepamatota cilvēkmīlestības lēkme. bez žēluma, dusmām un naida. kāpēc sviests, tu varbūt brīnies. nu kā, tāpēc, ka šāda apziņas forma rodas, samiksējot sabiedrības krējumu un padibenes. šā procesa rezultātā rodas cilvēki, kas pirmkārt, otrkārt un galvenokārt ir cilvēki, tikai pēc tam funkcijas un ķieģeļi sociuma mūrī. lai gan tas skan abstrakti, cilvēkmīlestība ir konkrēta katrā īpašajā brīdī. sviests ir augstākā un skaistākā apziņas forma.

par sakrālo un profāno būs stāsts šoreiz, kā jau daudzas reizes. biku backdated, kā parasts, tu jau zini, ka mirkli notvert ir tik grūti, arī profāno no sakrālā nošķiŗt nav viegli, nedomā.

pusdienlaikā viesnīcas saunā atraidījis amore di gruppo priekšlikumu (varbūt neapdomīgi – mēs dzīvojam pasaulē, kurā cilvēki īpaši nesaskaŗas, taču man šķiet, ka sesso priekšnoteikums ir noteikta emocionāla dispozīcija), es dodos laukā un piedzīvoju vīkenda skaistāko mirkli – mirkļu sēriju, ko gribas apturēt. dzīve tomēr ir tik skaista. zinu, ka izklausās naivi.

es ceru (vēl aizvien), ka drīz redzēšu sapnī to šauršauro viduslaiku ceļu, kas ved uz vermiglio, nākamo ciemu aiz mana mītnes kūrorta. es domāju, ka es vēlreiz, saules apspīdēts, slēpju savažotām kājām lēnām slīdēšu gar pašu kraujas malu, kur lejā sniegi un egles, ko šausta nikni vēji, ar pilnu krūti dvašojot svaigo kalnu gaisu. es slēpoju, līdz skatienam atklājas pirmie māju puduri un noplukusi baznīca, kurā es ieeju atvilkt elpu.

nabaga ciema trakā, dauna sindroma ķertā plānprāte šaudās pa dievnama ēnainajiem jomiem kā atspole, bez mitas skaļi lasīdama pie sienām izliktos iesvētīto un kristīto draudzes avju sarakstus. claudio, fabio, giovanni, fabrizio, maria, carmen, claudia, daniela…, bet šī makabrā murdoņa nespēj nomākt ērģeles, kuras, tumšā stūrī ierāvies un slēpotāja jakā satinies, spēlē baznīcas ķesteris. saules stars krīt pār vidusjomu, ir auksts, es redzu savu dvašu, bet viņš tikai spēlē kaut ko sirreāli, pārpasaulīgi, netverami skaistu un skumju vienlaikus. es nosēžu baigi ilgi, esmu iegājis pilnīgā transā, tad trakā viņu pārtrauc un man rodas izdevība pajautāt, ko viņš spēlē. izrādās, improvizējis…

bet naktī es neredzu ne ceļu, ne baznīcu, es nedzirdu arī mūziku. pagājušā naktī pie manis gultā ierāpās kaut kāda aseksuāla, skeletāla būtne līķautam vai padomju slimnīcas pidžamai līdzīgā naktskreklā ar zilzaļiem raibumiem. un es izkritu no gultas.

pēc nelielas svārstīšanās (respektīvi, pasvārstīšanas rokā) izlemju tomēr nospert no viesnīcas lūkas evaņģēlija izdevumu piecās valodās (IT, FR, EN, DE, ES). varbūt vēl nav par vēlu iet taisnos ceļus.

nupat saņēmu vācu valodas sertifikātu. esmu nokārtojis eksāmenu ar maksimālo punktu skaitu. Hiermit wird bescheinigt, dass Herrgedimmetversion den Abschlusstest mit ausgezeichnetem Erfolg bestanden hat. tas bija pēdējais līmenis. tālāk vairs nav kur iet. un tagad es zinu, ko es nezinu. par to varbūt ir mazliet skumji.

tu man kādreiz prasīji, kad ir tas brīdis, kad var teikt, ka ir apgūta svešvaloda. zini, tas ir tad, kad tevi vairs neviens nelabo. tas ir tad, kad par labojumiem nākas maksāt lielu naudu. un ne tikai.