aptumšotā versija - hidras

man ir notirpis plecs no tupēšanas un rakstīšanas. tikai grieķi var nolikt datoru uz grīdas. tas, ka gaidāma pārvākšanās, manuprāt nav arguments. bet ne tikai latvietis to var pievienot netam. atkarība ir salda un internacionāla. tā, bez šaubām, ir arī intencionāla.

pilnmēness pār akropoli, pār šo miljonu pilsētu. rakstāmais laiks, hm? pulkstenis ir divi naktī, bet uz ielas tāda rosība, ka tik turies. paklīdu pa pilsētu, bet tā arī nesadūšojos kaut kur iekafijot, šī trokšņainā masa mani besī.

esmu jau rutinējies - vārdnīcas rediģēšana un gājiens uz augļu tirgu rīta nemaņā. pārējais mainās un nav tik būtisks. šorīt pretējā nama balkonā pamanīju kādu grieķieti. viņa mīklaini pasmaidīja. ardievu. atceries baudelaire tekstu a' une passante? saskatīties ir iespējams arī nekur neejot. šorīt pa dievmātes ielu gāja kāds resns grieķis un sarunājās ar dievu. viņš teica 'θέε μου', dīvaini, man iešāvās prātā, ar dievu taču parasti sarunājas domās.

vēl es šodien biju hidrā (ύδρα), nekas īpašs - sala kā sala, tieši tāda, kādu to biju iedomājies. visas grieķijas salas ir gandrīz vienādas, izņemot samotrāki (σαμοθράκη), kurp jākuļas ilgi.

samotrāke, hellādai neparasti zaļa ar gandrīz divkilometrīgu mēneskalna (φεγγάρι) smaili viducī. tajā ir neizteiksmīgs muzejs ar nīkes pakaļdarinājumu, mistisku diždievu kulta vieta, pamesta viduslaiku pilsētiņa kalnos, militāra bāze, daudz sarūsējušu tanku, kuros dzīvo kazas, kā arī vēl ir upe slepkava (φονιάς), vietējie nezināja, kāpēc tā sauc. gar to var ielīst ēnainā platānu mežā, kas beidzas mēneskalna pakājē. no kādas klints tur gāžas ūdenskritums, veidojot mazu ezeru. tā ir viena no sekrālākajām vietām, IMHO. pērngad maijā tur nebija neviena tūrista. un tik daudz kas paliek nepateikts.

ar hidru ir daudz, daudz vienkāršāk. tūristiska saliņa, itin nekā no zvaigžņoto debesu vai cilvēka prāta daudztaustekļainajām hidrām, ja nu vienīgi forma. tās iekarošana nav hērakla varoņdarbs. uz hidru ved lidojošais delfīns, ievelkot jūrā gaišzilu ķīļūdens brūci. daudz veikalu un tavernu, kuru sortiments ir teju identisks. venēciešu stila baznīciņa. šobrīd zied magones, citronkoki - viens citrons un pāris lapas piesmaržo man somu -, zied citas nezināmas puķes un krūmi, ir dzidra jūra ar aukstu, bet īslaicīgi peldamu ūdeni, un visa šī daile nav cilvēka nopelns. esmu apdullis no saules un uzrakstu mātei kārtējo pastkarti, ko izpludina vēja atnestas viļņu šļakatas, tad pošos prom.

bet šeit, pilsētā, man uz galda ir vēl viena pastkarte ar deviņām frasiklejas koras galvām a' la warhol. īsta hidra - viņa arhaiski smaida. droši vien zina, par ko. uzraksti savu adresi, es tev to aizsūtīšu.