aptumšotā versija

sleepot ir kaifs. passo del tonale metriigs sniegs uz jumtiem, kaut ko taadu neesmu redzeejis kopsh beerniibas. alpensonne jau tresho dienu peec kaartas. skiiliftaa gribi negribi noklausos kaada apgjeerbu tirgonja celulaaro sarunu, kas sastaav no septinjpadsmit 'sì' un kaadiem trim 'no'. liidztekus banaaliibai par to, ka vislabaak 'aiziet' elle izmeeri (large), taapeec tie jaaiepeerk vislielaakajos daudzumos, vinjsh pa vidu veel kaadam ieklaaree, ka esot izlemts (è stato deciso), ka 2007. gadaa 'Puma' apgjeerbu modes kraasa buushot 'cielo blu', respektiivi, debeszils. lai kaads man tagad iestaasta, ka modei ir untumi. viens vieniigs apreekjins.

nupat džimā es pēkšņi un pilnīgā bezsakarā atcerējos epizodi ar ļeņinu zem ledus. tas bija sen, padomju ēras norieta periodā, kad man bija divpadsmit gadu, bet šī atmiņlauska iegriezās manī tik skaudri, it kā tas būtu noticis pavisam nesen.

mēs ar patēvu braucam uz lauku māju, jo mamma, ignorējot pat viselementārākos konsultatīvās demokrātijas principus, viņam bez vārda runas piekrīt, ka pāris tur pavadītu dienu nākšot man par labu – disciplīna, fizisks darbs, svaigs gaiss utt. nez kāpēc viņa iedomājas, ka es, cita starpā, tad vairs nebastošu skolu. nez kāpēc viņa domā, ka es nedomāju.

esmu palaidis garām vienīgo bēgšanas iespēju, ko man sniedz providence, sūtot pār manu uzraugu ne visai pamatīgu un ilglaicīgu snaudu, proti, iespēju izkāpt citā stacijā, aizraujoši stopēt da jebkādā virzienā, pārbaudīta metode, vienmēr ir bijis interesanti.

bezcerīgas nolemtības pārņemts un spītīgi klusēdams, es eju patēvam blakus. mēs ejam pa divām traktora sliedēm. ir novembris, sniega nav, dubļi ir apsaluši, visi koki ir nosarmojuši, viss pamiris šai pamestajā nostūrī, tikai zem kādas peļķes ledus man pretī veras vecās prostitūtas iļjiča lillā drukātais vaigs. tam laikam liela nauda, divdesmit pieci rē. lieki piebilst, ka tie nokļūst viņa kabatā. ar tekstu "malacis, tā nauda mums ļoti noderēs". tagad varat izdarīt secinājumus par bērnības traumām.

man dauzās sirds. kārtējo reizi kaut ko nezina sirds. šoreiz to, vai viņš, mans jaunākais brālis, trešais tēvadēls, tiks cauri lidostas gaņģiem. vai, anonīma robežsarga uzrunāts un aplam par bīstamu ieskatīts, mēms un dumjš, nokļūs kādā no gaiteņiem ar spoguļu sienām.

 

 

tādiem kā manas darbvietas ēka. greizo spoguļu karaļvalsts, kurā maldās ne viens vien. šorīt, kad izkāpu no auto, pie sienas citrondzeltenā gaismā vizēja signāls: "danger d'intoxication. arrêter le moteur. quitter le garage." es bieži tā šeit jūtos. respektīvi, smoku. tu nekad?

 

man sirds dun kā toreiz sendienās pirms uzstāšanās starptautiskā konferencē. pirms neinteresantu runu tulkošanas stīvai, svarīgai auditorijai. es neesmu klints, tikai tilts, uz kura balansē manu vārdu nedrošā pils. un nedrošība slēpjas nevis saprašanā, bet koncentrēšanās spējā, kas sarūk apgriezti proporcionāli runas garlaicīguma pakāpei. bet to gan nevienam nesaki, ok?

 

tālākais gandrīz nav aprakstīšanas vērts, bet nu pabeigtības vārdā, lūdzu. pēc mokošas pusstundas gaidīšanas viņš tomēr iznāk laukā. mēs braucam uz kalniem. uz gandrīz salkani skaistu ciemu uz šveices un itālijas robežas. tas viss jau ir bijis. brālis paliek viesnīcā dzert aliņu. viņam ir bail no aukstuma un augstuma. mani gaida slēpošana vienatnē. es esmu ar mieru pieciest diskomfortu, lai tiktu 4 kilometrus tuvāk saulei. aukstums man neko nevar padarīt. augstums jūsmina. tāpat doma, ka līdz itālijai ir tikai 20 minūšu slēpojums.

Eugenijus Ališanka (Eigenijs Ališanka) (1960- )

tapatybės krizė
identitātes krīze

kas es būtu ja es no tiesas būtu
ne tāds kā tagad cilvēks
nez kādas ticības bet pats sev galva
sev dievs un valodas ielāpu mēle
es būtu tālbraucējs šoferis
ēstu jebko domātu jebko
gulētu jebkur un visviens ar ko
ainavas mainītos es nesūrotos
noberzētu strautā vai sniega kupenā
eļļainas rokas aizmirstu visus feminismus
būtu patriarhālas daudzsievības aizstāvis
kaut arī tik vienu nakti
lasītu četru ratu riteņus
bez sapņiem bez zemapziņas jokiem
bez intelektuālām gaudām par esības jēgu
nevienam nepaliktu parādā un man neviens
ar fūri izbrauktu cauri dzīvei un eiropai
un iepūtiet man

iezvanās iekšējais telefons. es atveŗu acis, es salecos - pilnīgi bez iemesla -, un glāze apelsīnu sulas - skābas kā dažbrīd pati dzīve lietainā dienā - izlīst uz galda pār papīru jūŗu, ko žēl izmest, bet nāksies; tai pa vidu apbružāts un miris peld telefons mobilais, sešas pustukšas Vittel pudeles, kurās klunkšķ tikai kroņa ūdens, nevienas vēstules, plus pārklausītu disku pāris un vaŗa saspraudes.

krastā uz cieta krēsla sastutētas manas atlūzas; mani šīsdienas vārdi ir sajukuši, tie lien virsū, keŗas klāt, bet neaizķeŗ, neaizkustina, neinteresē - esmu pārguris no tiem. lielais vārdubānis ar visiem saviem ibērijas vagoniem [incidencia|causal|bien|nadie|ni|siquiera] manis pēc var ripot no kraujas lejā. es aiztaisu acis. es atslēdzos.

cras amet qui numquam amavit

vakar parakstīju (vizēju, parafēju, ha ha) veselu kaudzi dokumentu ar decembra datumu.
šodien saņemu visus atpakaļ ar ironisku bosienes piezīmi: are you in love or something?
both, es nodomāju.

man nokusa viss. izņemot mūžīgos sniegus. un manām septiņām krūzītēm tagad blakus ieviesusies viena slīpa glāze. laiks mazgāt krūzītes, hm? atkarība ir tik salda.

zini (es jau zinu, ka zini), jūŗa bija absolūti brīnišķīga. aizsalusi, cik tālu vien skatiens sniedzas, tā buŗas zem ledus. tai vienmēr ir ko teikt. bet virspusē aizsalis viss, izņemot vēju, kas nes tev sveicienus. ķer.

pastaigas pa plānu ledu posmā vaivari-dubulti vārda vistiešākajā nozīmē. pretī nāk un aiziet naski vācu tūristi. tipina suņi, tipina saimnieki. auksts gan pēc suņa, pat diviem, un soma sosodīti smaga, viss atgādina man par to, ka esmu materiāla būtne. bet citādi ļoti labi. jūŗas man pietrūks.

bet visvairāk man pietrūks tevis uz brūnā dermantīna.

es eju pār robežām paceltu galvu
es tevi sevī nesu

tevi nepazīst metāla detektors
tevi nesaož trenēts suns

uz ekrāna vien parādās
man kabatā divas šķiltavas
zaļas un sarkanas

ar vienām es šķiļu sevi
ar otrām aizdedzu tevi

uz palodzes gar sienu
ir tieši septiņas kafijas krūzes
no kurām es tevi dzeŗu
katru mīļu dienu

bet kurš spēj
bezgalīgi ticēt?
bezbailīgi paņemt??
bezkaislīgi aiziet???

lielā dzīves spēle
mazie sadzīves noteikumi
manai pasaulei tavās acīs
ir bail ko tavējā par to sacīs

lai gan mēs iznākam no vienas dušas kabīnes un sirmas un ne tik sirmas galvas nogrozās, nopētī mūs, nosvepst kaut ko par tikumības aizskārumu un sola denonsēt ("dénoncer cet outrage public à la pudeur"), es zinu, ka tā ir tikai pakazuha, bet pourquoi pas, ja nekas vairs nav tā, kā bijis, un nevar vairs būt. tai brīdī man galīgi negribas tev to teikt. bet gan jau tu pati tīri labi saproti. tev ir intuīcija.

mēs atkal bradājam pa siltiem sēra ūdeņiem, duļķainiem kā mana un tava sirdsapziņa. salkans, nokaujošs siltums, es gurstu, es tevi tveŗu, bet tu zūdi, tu projām slīdi, mana puķaini peldkostīmotā ofēlija. es parodija, tu parodija. mēs traģēdija.

es brienu tev pretī, es nirstu miglā, bet visapkārt ir tikai resnas kājas un sveši rumpji. es iepeldu metāla barjerās, es redzu, visapkārt ir sienas, bet visaugstākās ir tās, kas tevī un manī. lai gan mūs šķiŗ centimetri, mēs nesatiksimies, jo es neesmu pietiekami reliģiozs. es, apakšā parakstījies, kretīns, neticu ne tev, ne sev, un gandrīz droši zinu, ka man ir vienalga, jo kas iemidzis, tas augšāmneuzcelsies.

eu, klusums taču nesimbolizē ne nāvi, ne beigas, ne tukšumu. visas augstplauktu teorijas ir tikai teorijas. klusums ir zumošs mākonis, ko pluinī debesu caurvējš. nu, to debesu, kas bēniņos, kur dzīvo domas. tur dun potenciālie vārdi, kurus vajadzēja teikt, un no turienes krīt laukā tie vārdi, kas tā arī palika nepateikti. tie, kas pārtusēja jēgu, vispirms aizsmaka, kļuva par čukstiem, un tad laika elpa sakaltēja tos pavisam. tur viņi visi zemē čab kā pērnās lapas.

es interpretēju tavu klusumu radoši. tertium, etiam secundum non datur. bet kaut kādā brīdī man tomēr sažņaudzas kuņģis, atskārstot, ka vispatiesākās mīlestības vēstules ir tās, kuras pēc tādām nemaz neizskatās. galīgi, pilnīgi un nemaz. arī neatbildētās. it īpaši neuzrakstītās. klusums vienmēr ir daudznozīmīgs.

was it just a dream? kas ir šie šlipsotie man apkārt? un kas es pats? mēs gaudojam, respektīvi, konvojs taisa troksni, bet man uz ceļiem portable, kurā ātri ieklabinu šīs piezīmes, lai nezūd, jo man liekas, naktī pie manis ir bijis lielais dzēsējs. nodzēsis sižetu, atstājis vien fragmentus. jums nekad tā nav gadījies?

bet kaut ko jau es atceros tomēr. kā romas ielas elpo. mitro siltumu, tibras zaļpelēkos ūdeņus, nerimstošo dzīvību un dabisko jautrību, kas īpaši labi jūtama vistrūcīgākajos rajonos, kur nav spilgtu bulvāru un mirdzošu skatlogu, kur tūristi nesper kāju.

man no viņas ir palikusi ir tikai seja mobilajā un vizītkarte. viņas boifrenda vizītkarte. cristiano 39xxxxxxxxx, ar divdomīgi piemiegtu aci, chiamami quando vuoi [zvani katrā laikā], noteikti, es nodomāju.

mēs joņojam pa roma notturna, ja tā var teikt piecos no rīta, nesamies ap kolizeju ar 100 km/h, pāri sarkanām un zaļām gaismām, bet tā tur brauc visi. viņa aizmugurē, es priekšā.

kūpot kā skurstenis, viņš aizgūtnēm un izsmeļoši stāsta par to vai citu baziliku, sienu vai arku. skan subj. king crimson gabals. tie ir stāsti iz kompetentas arhitektmutes, bet es papildjautājumus neuzdodu. manas smadzenes ir piesūkušās ar viskiju. starp citu, viņam, kas sēž pie stūres, daudz daudz daudz vairāk nekā man.

was it just a dream?

no saakuma vispaar nespeeju tam noticeet, tas paaraak atgaadina sliktu james bond movie. man jaabuut kaut kaadaa punktaa x, make sure you're not followed, tad tumshi stikli un prom uz lidostu. galameerkjis - roma. es juutos izcili svariigs, kaads arii esmu, suuda tulks.

roma ir muuzhiigaa pilseeta, ziniet. mana dumposhanaas saakas vietaa ar diezgan ironisku nosaukumu 'termini' (gals), taa ir stacija, no apsardzes aizbeegt patiesiibaa nemaz nav gruuti. man naakas sisties cauri diezgan biezam scum slaanim, bet tad beidzot esmu viens un uz ielas. es eju uz republikas laukumu, tad taalaak, taalaak prom no vietas x, kuraa man jaabuut tikai laikaa t. man veel ir 3 stundas.

muuzhiigaa pilseeta ir atdzisusi. auksta, lietaina un punjkjaina, taa shobriid nekaadi neatbilst manaam atminjaam par 2000. gada vasaras versmi un nepraatu. es atceros durstiigas skujas, siltu veeju, netiiru brugji un visuma eksploziju. kaajas pashas nes uz to pashu vietu, to pashu laukumu, es zinu, ka nevajag, bet vai tu sev ko padariisi, un tad man celjaa nostaajas kaads jaunietis un sliktaa anglju valodaa prasa, vai neparakstiishos pret narkotikaam. un it kaa ar to veel nebuutu gana, vinjsh veel piebilst: protiv narkotiki.

šodien es piedalījos sanāksmē, kurā bija jāievēl personāla pārstāvji kāda jautājuma apspriešanai garos koridoros. sanāksme ir patīkami īsa, es izlasu tikai divdesmit lappuses. mums jāievēl titulaire (pilnvarotais) un suppléant (vietnieks). kandidātos piesakās divas cienījamas kundzītes. nav īsti skaidrs, ko darīt. blakus sēdošā kolēģe arī nav spējusi noturēt domas fona bla-bla-bla gultnē. mūsu saruna balsošanas procedūras laikā ir apmēram šāda:

es: Hwich one do you find more attractive, I mean, visually, Ms A. or Ms B.?
viņa: Clearly Ms A.  Shall we vote her as full member?
es: Fine.

es domāju, ka mans patriotisms pēc īsas un vieglas slimības ir beigts, bet tā vis nav. tas reizēm ļoti reti atdzīvojas un ne saukts, ne aicināts, ir klāt.

piemēram, vakar secināju, ka patriotisms neskan latvijas himnas garlaicīgajās, noturīgajās skaņās (2x), kas varbūt ir daudzu supposedly svinīgu pasākumu glābiņš (iedomājieties, kā nemuzikālās mutēs skanētu "balts ir akāciju palags"). patriotismam nav skaņas. patriotisms manī uzplūst kā silts urīns, kad no jāņa rozes dzeltenā maisiņa (tāds man viens vienīgs) izvelku un uzvelku futbola krekliņu valstiskās krāsās.

izmisīgā pēršanās pa futbola laukumu atgādina cīņu par latviešu nācijas izdzīvošanu - grotesku, protams. mani ķer brutāls bumbas sitiens pa galvu - acu priekšā viss top sarkans, tad balts, tad atkal sarkans. vainīgais pēc brīža atraujas ar bumbu starp kājām - dievs nav mazais bērns.

futbols vispār ir vērtīga spēle. man jau bija tādas aizdomas skolas laikā. es tomēr jūtu, ka necīnos ar pilnu atdevi. mēs, starp citu, uzvaram.

mēs uzvaram latviešus, jo es spēlēju pretinieka komandā.

mūsu tēvs transsubstanciālais,
kas esi visās dimensijās,
lai kāds arī būtu tavs vārds,
tava hipostāze ir nemainīga.

mūsu dienišķos ķiršus un cigaretes dod mums šodien.
piedod mums, ja mēs to vēl nespējam,
dod mums vēl vienu iespēju
un neieved mūs melanholijā,
bet atpestī mūs no atmiņām.

Čezare Pavēze (Cesare Pavese) (1908-50)

Atnāks nāve, un viņai būs tavas acis,
atnāks nāve, kas pavada mūs
no rīta līdz vakaram, nepagurusi, kurla
kā sens pārmetums vai absurds netikums.
Tavas acis būs tikai bezjēdzīgs vārds,
apspiests kliedziens, klusums.
No rītiem tu ieskaties sev acīs,
kad tu viena sev spogulī pretī liecies.
Cerība mīļā, tai dienā taps zināms,
ka tu esi dzīvība un tu esi nebūtība.

Nāve noskata katru un ikvienu,
atnāks nāve, un viņai būs tavas acis.
Nebūs tev vairs prātā netikums,
kad spogulī skatīsi nedzīvu seju,
kad dzirdēsi sakniebtu lūpu čukstu.
Atvarā grimstot, mēs stāvēsim klusu.

Κανείς δεν τους θυμάται. Δυκαιοσύνη.
Κ. Καβάφης

šovakar atkal kapos skan sirēna
sniegotie vārti čīkst žēli un klusu
tu atkal aizgurksti garām mums irēna
tu steidzies uz dzīvajo tusu