aptumšotā versija

manī pil kuņģa pilieni
manī ir citramoni divi
es elpoju vakuuma vidieni
es pamazām kļūstu par zivi

Jorgs Seferis (Γιώργος Σεφέρης) (1900-71)

Andromeda (Ανδρόμεδα)

Στο στήθος μου η πληγή ανοίγει πάλι
Man atkal krūtīs atveras brūce,
kad zvaigznes nāk tuvu un miesai top rada,
kad klusums sāk apslāpēt cilvēku soļus.

Laika sapostītie, apdrupušie akmeņi – cik tālu tie mani aizraus?
Un jūru, kurš spēs izsmelt jūru?
No rītiem es jūtu, kāds raida man, klintij piekaltai, virsū vanagu un maitasputnu.
Man sāp, un es redzu, koku plaušās ir mirušo tumsa, bet skulptūras stingi smaida.

nupat pienāca sengaidītā senislandiešu-angļu vārdnīca. 1910. gada modelis jaunās krāsās uz jauna papīra. atveŗu, un pirmais vārds, ko pamanu, ir poētisms 'eygló', i.e., the everglowing - mūžīgi spīdošais. respektīvi, saule. tagad domāju, ka vajadzēja tomēr 18 gadu vecumā saņemties, sakrāmēt čemodānu un aizbraukt uz saules pilsētu. es aizbraucu krietni vēlāk. kad izkāpu krastā, secināju, ka to sedz nevis mirdzošs ledus, bet gan nebeidzama tumsa.

pirms dažām dienām Amsterdamā šausmīgi sniga. pirms dažām dienām maucības citadele bija neierasti balta un auksta. sneeuwwit en melancholisch. pirms dažām dienām vēja brāzmas gofrēja pievemtos kanālus, dzenāja pa tiem zvaigznes un niedru kuterus.

es gribu sekot muzeja zvaigznei un pat nekaunos to visiem deklarēt, bet, glābjoties no spelgoņa un vēja, nonāku zaņķī. vienaldzība, tavs vārds patiešām ir saltums. zvaigznes iedegas un krīt - par velti, as far as I am concerned. vispār vējš un spelgonis ir baigi lousy excuse. astrocīdā esmu vismaz līdzvainīgs.

dažās kafejnīcās mūzika patīkami pārsteidz - vēl tagad ausīs skan CocoRosie naivie, priecīgie trinkšķi un aizsmakušās balsis. kafiju gan ne visās kafejnīcās var dabūt, bet tas nepārsteidz. tāpat tie profānie, līksmie, apkurinātie smiekli. secinu, ka no visas kompānijas tikai es un meitene i. spējam izspraukties caur bloķētu tourniquet, kam ir apmēram 20 cm sprauga. we feel penetrative. no visa šī vājprāta ir grūti atiet, īpaši ja divvietīgā numurā gadās pārnakšņot piecatā. un tas vēl nav viss.

en résumé - šis gads ir iesācies katastrofālāk nekā "piektais gads". šis gads ir iesācies ar šampanieša overdose, atslēgšanos paradīzes vai elles priekškambarī, sīko huligānismu un nevienu, nevienu pašu apņemšanos. par darbu vispār labāk nerunāsim.

mūsu mūžīgais flirts ar mūžību, es pirms trim dienām domāju, stāvot uz slēpēm augstkalna galā tur, itālijas alpos. uz ko tikai neiedvesmo plašumi un sevis laicīguma/niecības apziņa...

augša un leja. augšā - skarbs un neaizsargāts tuksnesis. tur augšā ir labi. jo augstāk, jo labāk. lejā ir masas, pūdercukurota un komercializēta garlaicība. kādā bukletā izlasu, ka pat kalns, raugi, pieder kaut kādai 'gruppo adamello'. ha, ha, ha.

jakas iekškabatā filozofijas vēstures grāmata. dzerot nez kuro karstvīnu, ko itāļi, smalki iztaisīdamies, aplam sauc par vin brûlé, due euro cinquanta, prego, es ar baudu smēķēju un pārlasu spinozas vārdus par mūžību, kurā raugoties (sub specie aeternitatis), dievs un daba esot viens. skaisti vārdi, skaisti sapņot neviens nevar liegt.

īstenībā es nezinu, kā ir īstenībā. ja neskaita personisko, nekādas citas mūžības nav, ir tikai šeit un tagad. man ir šādas aizdomas.

šeit un tagad ietver arī dieva/dabas patvaļīgo fiat, ko izbaudu uz savas ādas. vakar bija saule, šodien -15 pēc suņa, visu sedz pelēks mākonis, ģīmi pātago neganti vēji un nikni sniegi. redzamība - tuvu nullei. tur, augšā, neviena nav. ir tikai gravitācija - no escaping gravity. bet es nemaz netaisiijos bēgt - reizēm ļauties ir tik patīkami.

gada īsākā diena, hm? mīliet cits citu, mēs taču visi esam pie vienas DNS ķēdes piekalti (really?), tu atkārto, atkārto un vēlreiz atkārto, noskatoties uz hiperkonsūma eksploziju (joyeux noël by the way), bet domu fonā uzmācīgi skan cita dziesma no cita laikmeta un viennozīmīgi citā tonalitātē: "man atkal sirdī atveras rēta(..)", ar pavisam mazu, profānu piedziedājumu - nez, vai ar tādu varēšu uz baseinu iet.

mainca ir neliela pilseetele vaacijas viduu - gruuti atrast, veel gruutaak aizbraukt prom. neskaitaami celji, ielas, bulvaari un aveenijas, neskaitaami krustelji un pievedcelji, atcelji un aizvedcelji izvadaa mani pa visu sadziiviskaa izmisuma gammu.

bet manas puules nepaliek bez atalgojuma. mainca atveras kaa bilzhu graamata. karstviins un pankuukas ziemassveetku tirdzinjaa... mmm un viss cits arii jauks, ja neskaita paarsisto galvu pret kaadu aizslietni, kuru kaads paarcensonis ver ciet man deguna priekshaa.

shodien atskaarstu, ka darbaa esmu apguvis prasmi blefot taa, kaa man pat sapnjos nebija raadiijies, turklaat jo nekauniigaak to daru, jo droshticamaak izklausaas. blefot ar smaidu uz luupaam, blefot ar fanaatisku paarlieciibu - taa ir bauda, varbuut patologjiska, but who cares and who will cast the first stone? peec garas darbdienas mani reizumis paarnjem taads kaa vainiigs zhhelums, bet par laimi shiis neproduktiivaas sajuutas ir iislaiciigas.

malle, koferis, trunk
mellette, soma, suitcase
canne, spieķis, cane
fouet, cravache, pātaga, whip
harnais, iejūgs, harness(ings)
sellerie, sedli, segli, saddlery
osier, pīteņi, pinumi, pīti izstrādājumi [no klūgām], wicker
écume de mer, sepiolīts (zemes krāsa, magnēzija silikāts), meerschaum
jonc, meldri, rush
moelle de rotin, rotangpalmas serde, rattan core
fanon de baleine, vaļa bārda, whalebone
râtelier à pipes, pīpju statnis, pipe rack

skatos, kā uz virtuves galda augļi pūst. skaisti.

tu atkal esi atnākusi - tu esi, atkal un jau - , tu neliec un neliec mani mierā, bet tavas aprises diemžēl izplūst kā ūdenskrāsas uz lietus samērcēta akvareļpapīra, tavā vārdā runā vien soļi, kustības, smaržas, varbūt tā mūzika, kas toreiz skanēja, kad mēs pārāk strauji uzbraucām kalnā.

viens sāns tam zaļi dzeltens, spilgtas saules gaismas pieliets, tur zāle mierīgi līgojas vējā, bet otrs - melns, tumšs un ledains - to caurām dienām un naktīm šausta stindzinošas jūras brāzmas. starp šīm medaļas divām pusēm aulekšo vējazirgs kauri, tur, virs sabangotā ūdensklaida, viņš nepaguris vērpj vēju grīstēs un sien lielus boforta mezglus.

bet salonā skan tikai mūzika. tu beidzot man kaut ko saki, kaut ko svarīgu un pa īstam, un es uz mirkli novēršos no ceļa, kas tai brīdī top par apledojušu, stāvu sienu, no kuŗas mēs krītam debesīs.

weekend's - pa daljai aizvadiits darbaa, pa daljai aizraujoshaas sarunaas ar koleegjiem. disenes dunai daardot mees, inter alia, apspriezham, kaadas sociaalas ligas saaktos, ja cilveekiem rokas buutu, nu, ziniet, uz pusi iisaakas, tad vinji nevareetu aizsniegt, nu, pashi zinaat, ko. tad seksshopos paardotu ekstenderus.

shai pilseetaa - taapat kaa daudzviet citur - ir divu veidu disenes. vienas ir taas stiliigaas, agresiivaas, neon lights and techno, kas uzbaaziigi sinhronizeejas ar manu (a)ritmiju, un tad ir taadas dziives smagumu pievilgushas old-school "stacijas" ar rokenrolu, abba un veel vecaaku stuff, atgaadina "uzgaidaamaas telpas", kur gaidu objekts ir vai nu godo, vai ir jau atpliisis zem galda. nudien, shais telpaas valdoshaas veesturiskaas skumjas var pieklusinaat tikai ar alkoholu.

peec tam gaajiens uz maajaam pa aizmigushaam ielaam, aizsnigushiem kvartaaliem. tik skaists un leens sniegs. es zinu, esmu jau jutis to pashu. sniegu patieshaam var dzirdeet. "falling faintly through the universe...upon all the living and the dead", sen lasiitas rindas. tas viss ir bijis, un ir atkal. pergoleezes muuzika (konkreeti: 'quando corpus' no 'stabat mater') skan gan tarkovska 'spogulii', gan denys arcand'a 'jésus de montréal', atshkjiriigos kontekstos, bet aizkustina, aizkustina taa, it kaa es to dzirdeetu pirmoreiz.

paarfrazeejot to pashu traki paarnjemto un traki veeriigo l.w. (die grenzen meiner sprache bedeuten die granzen meiner welt), var teikt, ka manas klaatbuutnes robezhas ir manu rakstu robezhas, vai ne, un l.w. izteikums ir patiess "tad un tikai tad" (vai neskan kategoriski?), ja pasaule ir nevis taa plashaa, nesaprotamaa un shovakar lietainaa, bet taa "es-pasaule", mans mikrokosms, taa vinjsh paskaidro.

bet nav jau taa, ka pasauli nevareetu iepaziit bez vaardiem, es domaaju, it iipashi par to visu, kas vaardos nav izsakaams un, l.w. teiktu, nav jaaizsaka (wovon man nicht sprechen kann, darüber muss man schweigen), bet tas nenoziimee, ka "tas" pasaulee, manii vai tevii nenotiek.

kas manii notiek (un atkal es lietoshu vaardus), ir tavas nepienaakushaas veestules, mashiinu straume tur aiz loga, viegla tabakas smarzha, aritmija, putekljsuuceeja duukonja aiz ofisa sienas un ausiis, un tie lietneshi maakonji tur tumsaa, kas leeni aizpluust un izshkjiist - gluzhi kaa shie vaardi valodas aptuveniibaa - veejaa.

Steins Steinars (Steinn Steinar) (1908-1958)

Beztēls (Myndlaus)

Ak, tu un es, kas nekad neeksistējām.
Mirklis kā ēna pārslīdēja paari sienai,
Mirklis, kas sākās un bija domāts mums.

Kā naktī vējš, kas miera upi jauc,
kā mirdzums auksts, ko naža asmens sviež,
kā lūpas sarkanas, kas atbildi bez vārdiem sniedz.

Ak, skaistais tēls, kam lemti bijām abi mēs.

esmu atkal tepat uz aukstaas salas, kur pavadiiti gandriiz divi gadi - divas muuzhiibas un viena diena.

sala, piedod, lai gan esmu dezerteejis, kaut kas tik un taa velk atpakalj.

mainiijies nav nekas, gandriiz nekas, ja nu vieniigi cenas... veejsh puush tikpat nikni kaa agraak, un arii sniegs virmo tikpat spariigi, un shii siikdaljinju dinamika liek sasleegties kaut kaadiem aizruuseejushiem atminju zobratiem; tas uzburj acu priekshaa to ainu, ko palaikam redzu, kad pilseetu klaustrofobiskie ritmi paaraak spiezh pie zemes, un aina, luuk, ir shaada - bezgaldaudz smilshu, kas sijaajaas paari kaapai, kuraa biju ielaviijies nelegaalja statusaa, bez dokumentiem un bez naudas, bet ar tik lielu iespeejamiibas sajuutu, ar taadaam high hopes, jaa, tik dumjsh tu, cilveek, speej buut tikai 20 gadu vecumaa, smiltis, saule, juura, veejsh...

un shiis smiltis tad, tur un toreiz izskatiijaas taapat, kaa sniegs sheit, tagad, shodien. sniegs, ko ziemelju aukas bez mitas dzen paari celjam, liidz to aizputina, gandriiz simboliski, hm? un tev savaa leetajaa iireetajaa mashiinaa naakas griezties atpakalj un nekas cits neatliek, kaa doties uz biblioteeku un straadaat - darbs patieshaam nav zakjis, nebeeg ne sitams.

es gribu skriet taa, ka man zils gar aciim griezhas.
es gribu skriet, liidz nespeeks mani paarnjem,
liidz asinis atpluust no smadzeneem, galva kljuust tuksha un viegla.

viss tukshs, es gribu skriet tukshumaa un paarveersties par tukshumu.

(psihs, tu esi psihs, cilveek, kur ir tavs veselais sapraats, vai taads tev jelkad bijis?)

tavs nesatricinaamais miers ir tikai virskaarta, tikai labi iestudeets blefs.
un tas nav nekas origjinaals. shai situaacijaa ir bijushi miljoni un miljoni veel tajaa nonaaks, iekaaps shai pashaa upee miljoniem reizhu, atkal un atkal vinjos atskanees shis pats refreens, miits par muuzhiigo atgrieshanos vai neatgrieshanos.

(beigu beigaas tev atliek vien pasmiineet un retoriski pavaicaat pasham sev,
jaa, sev, kurp skriesi tu, slimais cilveek, sadziives viljnjos peldoshais, uzdziives viljnjos sliikstoshais, no dziives gurushais, peec dziives slaapstoshais?)

pat skriedams prom, es skrienu pie tevis. es skrienu tev pretim, xxxx xxxxxx, kaut muus shkjir kilometru tuukstoshi. es skrienu liidzaas, es skrienu liidzi. mums naakas skrieties, man ar sevi un tev ar sevi, liidz mees saskrienamies.

lasu rilkes eleegjiju nr. 4, wir sind nicht einig, raugos laukaa pa logu, mana saruuseejusii siena veel turpat. ir tuksha un saulaina peecpusdiena. cik labi, ka darbaa varu lasiit. gandriiz... harmonija.

visi shie metafiziski skumjie teksti ir dabonami, luuk, sheit http://www.blackink.de/literatur/texte/duineser_elegien/index.html

dazhkaart autoizstaadees interesantaak ir veerot nevis spiidiigus eksponaatus, ko asistenti laiku pa laikam ciitiigi piepucee, bet gan cilveeku masas, to sejas, kuraas ir rakstiits visbiezhaak tas pats nekas, atspiidam auto durviis. fotograafijas, varat man ticeet, ir paarsteidzoshi labas.

lai gan puulis kopumaa ir nomaacoshs, tomeer ir labi palaikam iejukt tajaa un tapt par vienu ar sho mikrokosmu, treninjbikshotajiem krieviem, alusveederiigajiem vaacieshiem, skaljajiem itaaljiem un spaanjiem, liiksmajiem skandinaaviem un holandieshiem, ir labi pluust kaa upee pluust ledus, dreifeet kaa kokam liidzi visam mezham, ko loka par to stipraaki veeji, sliideet liidz nakaamajam saldeejuma stendam, tad izpluust laukaa, kur relatiivi svaigs gaiss atgaadina par pasaules plashumu.

nebaidies, vējā rīb mieži,
es rakstu tev mūsdienu dzeju,
tev patīkot, izteicies bieži
tu dienās, kad pievilki seju.