neatbalstīties
« previous entry | next entry »
Apr. 25th, 2006 | 05:58 pm
ikviens pārdzīvojums ir trīslaicīgs, tāpēc ir tik grūti to izstāstīt "gramatiski pareizi". tas izdīgst no kaut kādas priekšvēstures (pagātne). tas izpaužas pārdzīvojuma brīdī (tagadne). tas ieskalojas atmiņu upē, kas aiztecēs pa spoguļotiem gaiteņiem (nākotne), nodzēšot smalko līniju, kas attēlu šķir no abstrakcijas, īstenību no vēlamības un jābūtības. šo gaiteņu sienās atmirdz citas sienas (atgriezeniskums). atmiņās par pārdzīvoto ir kaut kas no instalācijas, tās tikai top, tad atkal zūd. vispareizāk būtu tās aprakstīt infinitīvos, kas pauž bezlaicību, darbības nojēgumu, tak cilvēka domāšana brēc pēc lielākas konkrētības.
gugenheimas muzejā bilb(a)o pašlaik ir krievijai veltīta izstāde. man bija tā laime skatīties uz to padomju cilvēka acīm. man liekas, es saprotu "labāk". mani burtiski ievilka iekšā kāda neoficiozā (opozīcijas) autora glezna tēvam - triptihs, kura centrā ir nošņurkusi, apvazātās drānās tērpta figūra tamburā, kas balstās pret bīddurvīm ar tik pazīstamo uzrakstu 'ne prislonyatjsya'. malās - tās pašas durvis ar tukšumu, siluetu, aiz kura ir nekas, melns tukšums, "melanholiskais valsis". šausmīgi labs darbs, jo es atkal izjutu (ļoti spēcīgi) tās pašas bērna dienu bailes, ka izkritīšu es vai kāds cits. tai upē glabājas viss, un tas ir mazliet baisi.
es redzēju cietumu pie jūras. rietēja saule, starmeši bija ieslēgti, kilometriem tālu aizstiepās palieņu pļavas. ūdeņi. un gaisma, kas krita no zvaigznēm, bija tā tumšā gaisma, tā pati obscure clarté. vismaz man. dziļos laukos skanēja tā jocīgā valoda, kura man ir galīgi nesaprotama. bai. ez. eskerrik asko. es parunāju ar baskiem spāniski - nebrīves valodā, bet īstenībā viss nav tik vienkārši. turklāt citā valodā viņi nerunā. gluži kā caurmēra LV laucinieks itin labi runā nīstamajā krievu mēlē, domās piezīmēju. tad uzkāpu basku kalnu virsotnē, parunāju ar vēju. savā valodā.
gugenheimas muzejā bilb(a)o pašlaik ir krievijai veltīta izstāde. man bija tā laime skatīties uz to padomju cilvēka acīm. man liekas, es saprotu "labāk". mani burtiski ievilka iekšā kāda neoficiozā (opozīcijas) autora glezna tēvam - triptihs, kura centrā ir nošņurkusi, apvazātās drānās tērpta figūra tamburā, kas balstās pret bīddurvīm ar tik pazīstamo uzrakstu 'ne prislonyatjsya'. malās - tās pašas durvis ar tukšumu, siluetu, aiz kura ir nekas, melns tukšums, "melanholiskais valsis". šausmīgi labs darbs, jo es atkal izjutu (ļoti spēcīgi) tās pašas bērna dienu bailes, ka izkritīšu es vai kāds cits. tai upē glabājas viss, un tas ir mazliet baisi.
es redzēju cietumu pie jūras. rietēja saule, starmeši bija ieslēgti, kilometriem tālu aizstiepās palieņu pļavas. ūdeņi. un gaisma, kas krita no zvaigznēm, bija tā tumšā gaisma, tā pati obscure clarté. vismaz man. dziļos laukos skanēja tā jocīgā valoda, kura man ir galīgi nesaprotama. bai. ez. eskerrik asko. es parunāju ar baskiem spāniski - nebrīves valodā, bet īstenībā viss nav tik vienkārši. turklāt citā valodā viņi nerunā. gluži kā caurmēra LV laucinieks itin labi runā nīstamajā krievu mēlē, domās piezīmēju. tad uzkāpu basku kalnu virsotnē, parunāju ar vēju. savā valodā.