aptumšotā versija

šodien ir smaržu diena. es nespēju noticēt, ka pilnīgi jauna portugāļu-angļu vārdnīca var tā ost pēc naftilīna un kaut kādas nenosakāmas postindustriālas, saķimizētas atpalicības. nu, jā, 2.a edição, 1998, laikam būs gadus astoņus pažobelē nogulējusi. bet smaka tik un tā pretīga. nerada vēlēšanos strādāt ar luzofoniem darba materiāliem.

visa pilsēta šovakar smirdēja pēc ziloņu sūdiem, tāda īpatnēja smarža, bet varbūt tie bija lauvu sūdi un vispār tikai manas iedomas, ko veicina neizgulēšanās un neēšana. varbūt tās bija izsviedrētas gūstekņu bēdas. lauvas un lauvenes, kopskaitā astoņi kustoņi, tik bēdīgi savos būros. nekādus fotoaparātus, šis "cirks", kas jau labu laiku plosās pa stāvvietu, nav iemūžināšanas cienīgs.

tad uzgāza lietus, un smaržas kļuva nenosakāmas.

biezs baltziedu paklājs sedz tavus ūdeņus, kas palaikam pārvēršas līganā pļavā, pa kuru nestaigāju, man ticības par maz. vien pāris aiŗu, kas iegrimst un ķeŗas. saule cepina, bet tas viss ir sīkums, jo, upe, arī zem šīs segas tu ņirbi spoži. paseklā, dvakojošā beļģijas upe, je t'aime quand même. jā, varbūt abstrakti, bet plaši - arī tavus odus, spāres, pīles, akmeņus, krāces un zemzemu nolīkušos zarus, kas pašķiŗas manā priekšā.

es atkal iekāpu tevī. paldies, ka izvizināji vēlreiz - mākoņus un mani plastmasas laivā.

es gribu rakstīt par sīkumiem pārbagāto dienu, kas aizvien turpinās. cita starpā, par brīdi, kad tulks, būdā ienākdams, ar kāju piesitās papīrkurvim, un tas noskanēja kā zvans. par to, kā senila poļu kolēģe nospēra latviešu būdai ūdeni. kā mēs pamanījām viņu izzogamies no būdas ar pudeli rokā. kā viņa neveikli taisnojās, ka viņai ūdens esot vajadzīgs vairāk nekā mums. par to, ka es uz ielas redzēju dzīvu līķi, tik bālu, zili dzīslotu un pārnopietnu, ar melnu rokassomiņu un plastmasas mapi. mēs saskatījāmies, un viņa saprata, ka es zinu. visbeidzot, par sirreālo miega sapni, kurā mēs ar tevi atkal sēdējām sāmsalā pie ugunskura, liesmai plandoties vējā un vējam plivinot tavu garo matu liesmas. iedomājos, kā tie izplauktu zem ūdens, kad un ja mēs īstenotu manu nomoda sapnīti - sadotos rokās un iekristu baseinā no desmitmetrīga tramplīna.

Dionīsijs Soloms (1798-1858)

Lieldienu diena

visspožāko sauli tev apsolīja
vēsā dziestošā rītausmas zvaigzne
debesis mākoņus neatsūtīja
debesis miglu kas projām aiznes

vējš iekustējās un lēni
pāršalca tev seju maigs
likās sirds lapas notrīs
"salda ir dzīve un tumša ir nāve"

[Un, για εσένα ιδιαιτέρως, arī grieķu teksts (mēs nesaklausījām visu, jo ir ļoti katerevūsisks!)

Διονύσιος Σολωμός (1798-1858)

H ημέρα της Λαμπρής

Kαθαρότατον ήλιο επρομηνούσε
της αυγής το δροσάτο ύστερο αστέρι,
σύγνεφο, καταχνιά, δεν απερνούσε
τ' ουρανού σε κανένα από τα μέρη
και από κει κινημένο αργοφυσούσε
τόσο γλυκό στο πρόσωπο τ' αέρι,
που λες και λέει μες στης καρδιάς τα φύλλα:
"Γλυκειά η ζωή κι ο θάνατος μαυρίλα".]

kādreiz es ticēju daudz kam. sev, tev, viņai, viņam, mums, jums, viņiem un viņām. arī dievam. bet tad pamazām manī iezagās šaubas. es sāku neticēt tam, ko stāsta lekcijās, raksta grāmatās un žurnālos. es paretināju šo vietniekvārdu ķēdi, vairs tik akli uz visu nepaļāvos. piemēram, mani vairs nešausmināja edgara alana po stāsti. apraksti par kādu, kurš, akā tupēdams, nosirmoja vienā naktī. es domāju, ka cilvēks nosirmo pakāpeniski. bet piektdien, pagājušo piektdien notika kaut kas tāds, kas lika revidēt man savu ticību literatūrai. es vienā naktī nosirmoju, un tagad man pusgalva ir sirma. šausmas pārņem, iedomājoties, ko, mani ieraugot, teiks mana MAMMA!!!

Miserere mei, Deus, secundum magnam misericordiam tuam. Et secundum multitudinem miserationum tuarum, dele iniquiatatem meam. Amplius lava me ab iniquitate mea: et peccato meo munda me.

viņas pēdējais mēģinājums nelaist mani vaļā, nelaist mani prom - ko es patiesībā arī gribu - ir monte dei paschi bankas automāts, kas bez komentāriem norij manu kredītkarti. brīdi jūtos kā sen lasīta romāna varonis, bet tikai īsu brīdi, un tās nav beigas, vien sadzīviska bezizeja - man nav skaidras naudas, lai nopirktu biļeti uz lidostu, bet ir vilciens, kas aizies pēc minūtes. vilcienā ir mana soma, līdz pusei aizlasīts galiaco romāns, mans paburzītais uzvalks. vilcienā esmu es pats. vilciens brauc bez pieturām. es pamostos lidostā. ciao roma. pasveicini sevi no manis.

gar logu aizdaard - neticami tuvu - vatikaana helikopters. spilgta saule un absoluuti tukshas, zilas debesis. smarzhas, ko veejsh ienes pa atveertu logu. trokshnji, dziiviiba, kustiiba. es pamostos. es padodos. shii pilseeta, ko dibinaajushi maukas ziidiitie dviinji r&r, ir mani paarnjeemusi. jaa, taada ir vaarda 'lupa' slenga noziime - izskaistinaatais miits ar vilceni ir prieksh kakjiem.

shodien satieku to tipu, kam latvijaa many moons ago kalpoju par tulku. vinjsh uzdaavina man graamatu (daratta, saturies!) "gioventù cannibale". to pashu, ko tik ilgi un nesekmiigi dzenaaju. "con tanti auguri per la tua vita e la nostra amicizia". aizkustinoshi. la nostra trascurata amicizia, peedeejo reizi vinju satiku pirms pieciem gadiem. mees kaartiigi sadzeramies viinu un runaajam par dziivi. vinjam ir paraadiijushaas ambiicijas iestudeet itaalju lugu latvijaa. ah ah! (ha-ha! itaalju val. - autora pieziime).

uz iisu briidi tieku pie mocha - es braucu ar ducati st4 (kubatuura 960 cm3) gar tibru bez tiesiibaam un kjiveres - es raudu no veeja un arii taa, ka dziive ir tik ljoti skaista.

vakaraa atkal aizstaigaaju uz sv. peetera laukumu. vienkaarshi taapat. izlaizhot kursu oficiaalaas vakarinjas paartibraa. tagad par vakardienas teemu, par sezam-neatveries. es seezhu ilgi un bezmeerkjiigi, lasiit nav iespeejams, ir tumshs. man blakus seezh kaada sort of 'godiiga', ne paaraak interesanta meitene ar brilleem. mees saskataamies. mees apmainaamies veel paaris zagliigiem skatieniem. iedomaajos, ka vinjai vareetu buut skumji. un tieshi tai briidii, kad esmu nobriedis pateikt kaut kaadu superbanaalu fraazi tipa 'vuoi fumare una sigaretta' vai 'di che cosa pensi', vinja pieceljas, pasmaida un aiziet.

è stato un giorno piuttosto produttivo per quanto riguarda l'attività traduttiva. molto afoso. ho scritto e spedito al mio miglior amico una cartolina abbastanza spaventosa con il già papa e quello nuovo benedetto (non mussolini ma) il sedicesimo. andrà bene con i suoi interni. due in uno. lo so che li odia. forse ho torto di essere così ironico perché le parole di giovanni paolo 'non abbiate paura' sono vivi e presenti in me. mi hanno toccato, porca miseria. anche 'spalancate le porte a christo'. il mio parcorso logico non mi aiuta di parlarti. ho tanta paura, se lo sapessi, di fare qualsiasi cosa fuori dall'ordinario. non voglio aprire le porte e tanto meno aprirmi.

roma. tas tibras siltais, miklais gaiss. un mana askeetiskaa viesniica, ja taa var nosaukt klosteri pie vatikaana sienas. ekstrateritoriaalais vatikaans. sterili gaitenji, kondicioneets gaiss un auksta dusha. pelniiti, pelniiti, pelniiti.

roma. tas netiirais, piespljaudiitais laukums. taas kaapnes, uz kuraam izlasu veselu graamatu. izsmeekjeeju veselas triis cigaretes. bijushu un nebijushu sajuutu restaureeshanas iespeeja. svelme. puulis. besis. mans miiljais, dns iekodeetais besis.

roma. tik silts veel aizvien, un katrs juuk praataa pa savam. viens pie sleegtaa san pietro virpina krelles un kaut ko luudz. citas velk baltus teerpus un, sarkanos gjiimjus savilkushas, kaut ko naidiigi purpina. citi appiipeejas un vaartaas pa zemi, citi bildeejas, citi paarlaimiigi dudina. veel citi lasa itaalju valodas gramatiku pie bazniicas vaartiem (tas esmu es shai gadiijumaa).

roma. l'italiano giuridico rullee. tikai kursu vadiiba stulba. viens taads viirinjsh uzrunaa mani, lietojot izteicienu "vestimentaara probleema". it kaa ar to buutu par maz, ka +35 graados esmu aizdevies uz klosteri uzvilkt uzvalku, laupot sev laiku pusdienaam. ce l'hai la cravatta? (vai tev ir kaklsaite?), vinjsh jautaa. vaffanculo, enjgjeliski meloju, ka nav vis. shlipsotais alusveeders izraada vinjapraat neizsakaamu pretimnaakshanu, piedaavaajot riit atnest kaadu no saviem (bezgaumiigajiem) kaklazhnjaugiem. teikshu, ka pats nemaaku uzsiet, varbuut piedaavaasies paliidzeet? tas buutu varen komiski. nee, beigaas pasaku, ka principaa diemzheel neneesaaju kaklsaites. discorso finito. vari pakaarties savaa kaklsaitee, ja tev taa ir probleema.

es un gadus 20 par mani vecākā tu
bīdi mani iekšā kaut kādā briesmīgā
masveida mākslas galerijā tu mani stum

[un smaidi tai gandrīz ironiski īpašumtiesiskajā veidā
kas raksturo bagātas mīļākās
lai kāds no retajiem pircējiem pasarg' die's nenodomātu
ka esmu tavs dēls]

mēs vāciski aprunājamies ar šā veikala pārdevēju
pavecu sirmu pļāvēju
kundzi ar izkapti varbūt āža kāju
kas gan mūsdienās pēta pārdevēju kājas
es vēl nodomāju un tad atskārstu
ka nekas nav tā kā izskatās
lai gan īstenībā vācu valodu zinu tikai es
gari un plaši runā tieši tu
un arī cenu nosauc tu

un tad viegli
kā atvadoties
tu pieskaries maniem matiem
tev ir siltas rokas
es zinu tas nav mīlestības žests
bet sajūta ir tieši tāda
un tad es saprotu ko nozīmē
kill for love

viens darba tirliņš anglis šodien teica, ka man esot itāļu (!) akcents. latviešus nav dzirdējis. sīkums, bet patīkami. parīt uz romu. fonā tagad lai skan js [ba]bahuča pirmais brandenburgas koncis.

manas rokas vēl aizvien apkaltušas ar laku. viss smaržo pēc terpentīna kā bērnu dienās. toreiz gan visi mājās gleznoja ar eļļas krāsām. es ērtības un ātruma labad uzspridzinu akrilkrāsas. pasaule top te sarkana, te melna. vienā pusē tu, otrā - es. un pa vidu mūsu abstrakto sapņu demarkācijas robeža. dzeltenā, pārkāpjamā līnija.

nevajadzēja man par to vakar runāt, ne va ja dzē ja, nevajadzēja, nevajadzēja. sagruzījos tikai pēc suņa, vairāk nekā. es taču biju tik veiksmīgi sev iestāstījis, ka mani tas neskar.

the bottom line - brīžiem lasu sevi kā grāmatu, brīžiem maldos sevī kā mūžamežā.

vakar likās, jāziņo, ka esmu nonācis galā, bet tad atmetu ar roku. galu galā tā kā nav izplatījušās ziņas par lidmašīnas rīga-frankfurte katastrofu pagājušnakt, acīmredzot, esmu nonācis Galā labi, esmu tur vēl joprojām, taisos iet ēst. bon appétit à tout le monde !

es raxtu tev, ko atkal ir sagūstījis morfejs. es arī drīz bridīšu viņa dārzā.

17 pavasara mirkļu vai kaut kā tā... mēs dziedam salkanas, melīgas krievu romances, un esmu aizkustināts, aizkustināts līdz asarām. par to ka viss bija, ir un būs. c'est la vie. aussi.

Horhe Luiss Borhess (Jorge Luis Borges) (1899-1986)

Iemīlējies (El enamorado)

Mēneši, ziloņkauls, rozes un rijas,
lukturi, Dīrera līnijas taisnās,
deviņi cipari, nulle, kas mainās,
man jātic, ka tas tik tiešām ir bijis.

Jātic, ka sensenos laikos reiz bija
Roma un Persepole, ka cietoksnī senā
vēji tagad tuksneša smiltis dzenā,
ko dzelžaini gadsimti samiltīja.

Man jātic tālaika ieročiem,
sārtiem un vecām ostām,
ko nikna jūŗa posta.

Man jātic, ka ir citi. Man jātic meliem.
Bet esi tikai tu. Tu, mana liksta,
mana laime – bezgalīga, īsta.

brist pa tumšu mežu, pa biezu, slapju zāli, lauzties uz priekšu un ik uz soļa atdurties pret "tu" koku, kam lapas šalc "es" formā. kā bērnam ticēt, ka runā ar tevi. kā bērnam nesaprast, ka viss ir bijis pirms tevis un paliks arī pēc tevis. laikam tas nozīmē sapņot - nevainības izteiksmē.

es galīgi neesmu nikotinofobs - šodien atkal izsmēķēju vienu cigareti. kas tur liels, var pajautāt. nekas, bet man tagad sāp galva un līst sviedri kā drudža pārņemtam vājniekam. lūk, jums gara stingrība un miesas vājums.

cilvēk, ko tu veselas 20 minūtes šeit baksties, kad zeme deg zem kājām? savu atkarību ko baro? tu pats tam tici - ka būs beigas, pilnīgs vāks, lasi, tu mirsi, ja neizdarīsi to un to, tad un tad, ievērojot tādu un tādu formātu un termiņus? pašlaik tu esi sevi kaut ko tādu iestāstījis. pašlaik tu staigā savās kurpēs. vāks jau gan ir šā kā tā. vāks ir integrālas personas sastāvdaļa. kam nav vāka, tam visi nav mājās.

skočs nedēļām ilgi nostāvēja plauktā un ilgās sažuva, jo mans nesaprātīgais solījums aizvest viņu uz skotiju nekrīt makā, turklāt jau sen, bet tā jau nav, ka viņš nemaz neceļotu, turklāt citi skoči vispār kalst birojos. es savējo savācu līdzi uz īriju un kārtējo reizi pārlīmēju izšķīdušo vārdnīcu tur, kaut kur starp dublinu un veksfordu, jūras krastā.

trīs akmeņi, dzeltens, zaļš, sarkans, šis akmeņu luksofors ir viss, ko paņemu sev līdzi no īru jūras. tie nožūst un kļūst pelēki. es dodu jūrai kaut ko vietā - trīs aprakstītas lapas, krastā uzrakstītu vēstuli, ar kuru diedelēju mīlestību, beru aploksnē burtus kā smilšu graudus, tad diezgan gļēvi uzticu to viļņu pastam - bez pudeles, adresāta un atpakaļadresāta.