aptumšotā versija - kritiens

es gribu rakstīt par sīkumiem pārbagāto dienu, kas aizvien turpinās. cita starpā, par brīdi, kad tulks, būdā ienākdams, ar kāju piesitās papīrkurvim, un tas noskanēja kā zvans. par to, kā senila poļu kolēģe nospēra latviešu būdai ūdeni. kā mēs pamanījām viņu izzogamies no būdas ar pudeli rokā. kā viņa neveikli taisnojās, ka viņai ūdens esot vajadzīgs vairāk nekā mums. par to, ka es uz ielas redzēju dzīvu līķi, tik bālu, zili dzīslotu un pārnopietnu, ar melnu rokassomiņu un plastmasas mapi. mēs saskatījāmies, un viņa saprata, ka es zinu. visbeidzot, par sirreālo miega sapni, kurā mēs ar tevi atkal sēdējām sāmsalā pie ugunskura, liesmai plandoties vējā un vējam plivinot tavu garo matu liesmas. iedomājos, kā tie izplauktu zem ūdens, kad un ja mēs īstenotu manu nomoda sapnīti - sadotos rokās un iekristu baseinā no desmitmetrīga tramplīna.