domu sastrēguma situācijā lieliski palīdz pastaiga. piemēram, vakar. jau atkal gandrīz izdarījis muļķīgus un pārsteidzīgus secinājumus, kas atsevišķās situācijās nozīmē neko citu, kā uztraukumu par sīkumiem, devos ārā pēc cigaretēm, un, kad biju tās iegādājis, sajutu organisku nepieciešamību pēc plašuma, apvāršņa redzēšanas. mazliet pie sevis nobrīnījies par šo negaidīto sajūtu, es tai ļāvos un devos pastaigāties. aizgāju līdz pļavai, nostājos un, nē, aizsmēķēju cigareti. sejā pūta dzestrs vējš, zem kājām urdzēja kūstošā sniega tērcītes, bet zilajās debesīs slīdēja mākoņi. šī regularitāte iedarbojās nomierinoši, īpatnība, kas tai piemīt slēpjas tajā, ka zeme ir apaļa un augstu virs manis lidojošā lidmašīna, starp blāvo dienas mēnessirpi un zemu esošo sauli, to apliecina, jo īpaši, kad iedomājos sevi lidmašīnā, bet kādu citu lejā.