Pilna azote iespēju izmeklēties to naivo, gaišo skatienu kaut kur starp kultūrvēsturiskajām bagātībām. Vēsturē tādu bijis ne mazums. Bet prasīt, lai laikā, kuru raksturo "eksistenciālais fatālisms", normāli cilvēki bīdītu naivu, gaišu mākslu, ir maigi sakot nedaudz naivi.
Tāpat kā, savukārt, būtu naivi meklēt eksistenciālo fatālismu, piem., viduslaiku Sūfisma literatūrā vai Florences skolas glezniecībā.
Vai tad ne kaut kā tā?