Par Alžīriju man nav pat minimālas detalizētas zināšanas, bet es teiktu, ka postkoloniālismam kopumā ir raksturīgs diskurss, ko pārstāv Dauds, tāpat kā rakstā pieminētā Somaliešu izcelsmes publiciste/rakstniece, vai arī skolāri kā Appadurai, un kas atsver post-Saīda orientālistu kritiku. Īsāk sakot, diasporas un kulturālie hibrīdi padara nišu nodalījumu, kā franču/arābu, problemātisku, to nenoraidot.
Kaut kādā mērā šiem spriedumiem ir līdzība ar 'homegrown' argumentu the war on drugs diskusijā, kas norāda uz to, ka ne visa destrukcija un kontroles iespējas būtu ārēju apstākļu noteiktas, vai uzspiestas. Nereti pastāv vēsturiskas, kulturālas un lokālas tradīcijas (varētu piemeklēt labāku terminu), kas atļauj un ievirza kontroli. Not always it's the big bad wolf. Kaut kā tā.