Ir noteikti saprotamas rūpes un arī bailes pazaudēt to, ko šie cilvēki vērtē augstu. Es nekādā veidā necenstos to apsmiet, vai padarīt par nevērtīgu, ne viņu rūpes, ne to saturu. Bet mani skumdina, cik zems ir šapju slieksnis un baiļu pakāpe, pie kādas cilvēki spēj, tā izskatās, pilnnīgi noslēgt spēju iedziļināties, iepauzēt un padomāt vairāk, pavērst to nosodījumu pret sevi.
Piekrītu, ka tas ir spektrs, uz kura mēs visi sēžam, bet vietu izvēlei nav jābūt kaut kādu augstāku, intelektualizētu piederību diktētai, bet pēc iespējas ķermeniskākai, varbūt ikdienišķākai. Tikai tā var labāk saprast citu, kas nav multiplicēta abstrakcija, bet gan reāls cilvēks.