Tas, ko parasti LV politiķi, populisti un citi publiskie darboņi dēvē par 'sabiedrību', visbiežāk tiek attiecināts uz viņu morālo kopienu. Domāšana kopienas kategorijās ļauj viegli identificēt 'savējos' no 'citādajiem'. Izteikta īpašība, ko var novērot diskusijās, kas virmo ap LGBT tiesību noregulējumu, bēgļu jautājumiem, etnisko krievu integrāciju un pat riteņbraucēju vajadzībām Latvijā, ir šo problēmu pakārtošana politiķu un atsevišķu sabiedrisko darboņu morālo kopienu mērķiem, pienākumiem un uzdevumiem.
Morālām kopienām ir raksturīgs uz nākotni vērsts vīziju kopums, ko balsta visiem skaidri pienākumi un normas, kas jāpilda, lai šo nākotni realizētu. Šī iemesla dēļ, piemēram, tiek pieņemts 'šaurs' likums par tikumisko audzināšanu. Morālās kopienas robežas nosaka to, kuriem cilvēkiem ir morāla nozīme un kuriem nav (vienkāršojot, pret ko jāattiecas labvēlīgi). Tāpēc tie, kas pieder morālai kopienai parasti nespēj aptvert, izprast un atzīt to 'citu' ciešanas, kuri kopienai nepieder.
Tieši šī iemesla dēļ Iesalnieks pašsaprotami apgalvo, ka „TM uzskata, ka tas [pašreizējais partnerattiecību regulējums] ir pietiekami. Jo skaidrs, ka ir atsevišķas sfēras, kuras jūs jau minējāt, kuras ir ekskluzīvas laulāto tiesības. Bet tas atbilst arī tam īpašajam statusam, kas laulībai ir Latvijas sabiedrībā un ir nostiprināts Latvijas Satversmes 110.pantā, ka valsts īpaši aizsargā laulību kā savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni un tā tālāk. Un tās tiesības, ko nav iespējams nokārtot dažādu citu līgumu vai pilnvarojumu formā, ir tās ekskluzīvās laulāto tiesības, kas atbilst šim statusam.” Katram būtu jabūt skaidram, ka "īpašajam statusam, kas laulībai ir Latvijas sabiedrībā" ir vēlamības forma, kas neatbilst ne laulības statusam, ne tā īpašajai esamībai Latvijas sabiedrībā. Un paziņojot, ka ir tādas tiesības, kas tiek nodrošinātas vienai pilsoniskai sabiedrības grupai, bet nepienākas citai, tiek novilkta robeža starp Iesalnieka morālo kopienu un citiem.
Sabiedrība nav monolīta, tā mainās un pārveidojās, tāpēc arī atsauces uz 'tradīciju', ar to parasti saprotot 'gadu simteņu prakses' neko daudz nepaskaidro, jo ir daudzi piemēri, kad tradīcijas kļūst nevēlamas, dzīvo īsu mūžu, vai tiek vienkārši piesauktas (esošas, neesošas, bijušas, topošas) noteiktām politiskām vajadzībām.
Morālo kopienu pastāvēšana nav problēma. Bet problēma slēpjas (vai ne gluži) tajā, ka šī domāšanas ietvara dēļ netiek nopietni un skaidri apspriests jautājums par demokrātiskas valsts un tās dažādo kopienu attiecībām. Īsāk sakot, izpratne par sabiedrību, kas balstās ietekmīgu un pie varas esošu personu morālās kopienas formās, ignorē un apslēpj faktu, ka sabiedrība sastāv no daudzām kopienām; ka valstij, kā sabiedrības pārvaldes institūcijai, ir jāveicina visu* kopienu interešu aizstāvība. Un tas ir grūts darbs.

*Protams, kāds šeit varētu iebilst, ka pastāv tādas morālās kopienas, kas aicina uz vardarbību utt., tomēr tas nav arguments pret visu kopienu interešu atzīšanu un aizstāvību, jo šādai aizstāvībai ir jāvadās pēc tiesību principiem, kas spēj nodalīt ļaunprātību.