bet tas viss ir sūds. tagad nedaudz svarīgāk, ir jāpaskatās plašāk. esmu drošs, ka pavisam noteikti ir pētījumi, kas Fuko un diskursu analīzes stilā apskata specifiski homoseksualitātes konstruēšanu. slinkums tagad meklēt, taču aptuveni varu iedomāties viņu domu gaitu. protams, nav izslēgts, ka tāda lieta kā homoseks. pastāv, taču svarīgākais ir, kā tā tiek iesaistīta un funkcionē varas attiecībās jeb kā mēs uz šo it kā realitātē esošo fenomenu skatāmies un attiecamies.
izmantojot analoģiju ar 'History of Madness' - tātad varas diskursi darbojas uz nošķīrumu (distinctions) un bināro opozīciju pamata. psihiskās veselības un neprāta lietas, institūcijas, kategorizācijas, sistematizācijas, disciplinnarizācijas, utt lietu dzimšana sakrīt ar apgaisības laikmeta apogeju, kurā Saprāts sevi definē iepretim Neprātam. attiecīgi visi postmodernisti turpina un izvērš nu jau veco stāstu par to, cik ļoti konstruēti un fašistisi ir saprāts, racionalitāte, utt, secīgi izveidojas postmodernismam raksturīgais it kā antiintelektuālisms, pievēršanās deviācijām (jo valdošie varas diskursi, tās nošķirot un sadalot, balstās uz to nospiestajiem pleciem), utt, TAČU tiek aizmirsts pats galvenais, proti, konstruēts un uzspūsts ir ne tikai oficiālā spēka pozīcija (saprāts, kurš secīgi pēc tam ir jākritizē, 'jāatmasko' un jānoraida), bet arī izspiesta un pretnostatīta opozīcija - šajā gadījumā neprāts. arī neprāts ir uzpūsts. tādējādi, metoties opozīcijas (attiecībā pret kuru sevi definē valdošais diskurss) apskāvienos, patiesībā neizbēg no varas attiecībām, tikai turpina tās urbulēt, jo konstruēti, radīti, sagudroti un disciplināri apstrādāti ir abi fenomeni. tāpat kā renesanses un apgaisības laikmets sevi apzināti pozicionēja pret sakonstruētajiem 'tumšajie' un barbariskajiem viduslaikie. paldies dieviem, pētniecībā pēdējos četrus gadu desmitus ir strādājusi, lai veiksmīgi parādītu pretējo.

un tagad homoseksualitāte. tā nav nejaušība, ka gay rights movement un LGBT renesanse sakrīt ar vispārējo seksuālo revolūciju rietumu pasaulē. proti, tiek atklāts un embraced seksuālais kā tāds. likummsakarīgi, ka tiek likts lielāks uzsvars un izmantoti jau esošie nošķīrumi, lai definētu un aprakstītu 'normālo' seksualitāti iepretim deviantajai seksualitātei. vienā brīdi, kad jebkādi seksuāli jautājumi vairs nav tabu un sāk ikdienā piepildīt medijus un publisko, tā arī homoseksualitāte jeb 'pretējā' seksualitāte normālajai (kas vienlaikus kalpo kā normālās seksualitātes atbalsta un pašidentificēšanās punkts), vienlaikus arī zaudē 'perversijas' un 'abnormality' statusu. attiecīgi zūd it kā robežas, un cilvēki sāk pārmesties uz jaunatklāto kontinentu, taču aizmirstot, cik ļoti līdzvērtīgi normālajam šis iepriekš 'nenormālais' ir ticis sagudrots, konstruēts un iekļauts varas attiecībās. un, bez šaubām, tam visam ir dziļa saistība arī ar politisko varu, bet to es tagad neizvērsīšu.