tāpēc kā seksualitāte, lai vai kāda tā būtu, ir ļoti triviāla un margināla tēma vispār. tā nu sanācis, ka seksuālajām minoritātēm tā kļūst par tēmu, jo tā ir viņu identifikācijas zīme, līdzīgi kā, teiksim, latvieši, atrodoties daudztautību gulagā, naidīgā vidē, vēlētos biedroties un čupoties un padarīt šo latviskumu par dienaskārtības zīmi.
ļoti daudzi šo uzskata par pseidoproblēmu, jo neredz nevienu saprātīgu iemeslu, kāpēc lai seksualitāte - lai vai kāda tā būtu - vispār būtu relevants issue starmešu gaismās, par ko reflektēt un tērēt laiku. tad nu viņi redz, ka kaut kāda atšķirīgo grupa laiku pa laikam izlec ar šo nerelevanto lietu un, protams, attiecīgi tā kļūst relevanta visiem, un tad ir visādas naida runas, utt. vainīgas, protams, ir vai nu neviena puse, vai abas.

varam iedomāties cilveku grupu, kas piedzimst pasaulē un sabiedrībā, kurā absolūtais vairākums ir divrokaini cilvēki, līdz ar to viss - sākot no sabiedriskajām institūcijām, celtnēm, līdz pakalpojumiem, mentalitātēm, utt - pārsvarā ir pakārtots divrocībai. un nu, šie vienrokainie, viņi dzīvo šādā pasaulē un daudz maz ir ok. labi, daži viņus varbut apsaukā, kas ir slikti. tikpat ierasti un slikti, kā, teiksim, apsaukāšanās skolā, kas balstīta uz mantiskā statusa atšķirībām, nevienlīdzībām ('buržujs', 'biezais', 'nabags', 'bomzis'), kas, protams, būtu jānovērš un jāvairo sapratne, lai šāds stāvoklis mainītos. bet vai divrokainā sabiedrībā tiešām ir tik aprobežota, vainīga, naidīga, utt, ja viss ir vairāk pakārtots vienročiem, nevis divročiem, kurus esošais zinātniskais aparāts arī atzīst par nosacītu anomāliju.